Esmu latvietis un mīlu savu zemi un valsti. Bet esmu arī nikns un skumjš par to, ka Latvijā politika ir tik ļoti vērsta uz savas kabatas
piepildīšanu, un nevis valsts attīstību un augšupeju, tāpēc šīs pārdomas (nedaudz saraustītas).
Sacelšanās un nekārtības ir tas spēks, kas attur amatpersonas no
cūkošanās un lielās ārvalstu kompānijas no pārlieku lielas rijības.
Protams, ir arī mierīgāki līdzekļi… Gods un cieņa ir tās kategorijas, kas ir Latvijā piemirstas. Kādreiz
negods bija jānomazgā ar asinīm … Bet nav jau viduslaiki… Tomēr
apziņai, ka tevi par negodīgumu var iespaidot fiziski ir liels spēks.
Nauda un manta noteikti ir zemākā kategorijā nekā gods, cieņa,
lepnums, veselība un dzīvība. Ja politiķiem un klerkiem būtu jāzaudē,
kādas svarīgākas vērtības nekā darbs , piemēram, Saiemā vai
ministrijā, tad arī lēmumi būtu pārdomāti. Valsts nav tā vieta, kur
pelnīt. Amats taču ir valsts kalpotājs … Tātad Ir jākalpo.
Mūsu latviešu vērtību sistēma ir jāveido no jauna par pamatu liekot
tās īpašības, kas var nodrošināt latviešu, kā tautas eksistenci
pasaulē. Īpašības ar ko mēs varam to iekarot. Ar ko mēs varam būt vareni, lepni, bagāti… Vai arī būsim kalpi un roklaižas ? Man patīk tā reklāma – Par lielu Latviju! …
Laikam mums vispirms vajag garīgu līderi vai līderus, kas atgrieztu ticību mums pašiem. Tie ir cilvēki, kas ir veikuši lietas, par ko var
jebkurš pateikt – tas ir mūsējais …
Arī valstvīrs… Ar lepnumu …
Par gribu. Žēl, bet ambīcijas (pozitīvā nozīmē) mums ir par zemu. Latvietis parasti tikai grib gribēt. Nu tā kā it kā jā … 🙂 Tas ir
pirmais, kas jāmaina katram sevī.
Mūsu spēks ir galvās, prasmīgajās rokās un spējā iet savu ceļu, lai cik tas grūts arī būtu.
