Prasi, kam gribi, visi šodien piekrīt atziņai, ka laiks skrien uz
priekšu kā negudrs. Vai arī bērniem un jauniešiem liekas tāpat jeb
tā ir tikai pusmūža cilvēku laika izjūta? Ak, vai, bērni vēl
nezina, kādā vāveres ritenī dzīvo pieaugušo cilvēku pelēkās
ikdienas pasaule.
Nekad agrāk nav bijis sajūtas, ka stundas, dienas un gadi paliek
aiz muguras paātrinātā tempā, atstājot vien pustukšu naudas maku,
rūpju grumbas sejā, bet ne rētas dvēselē. Tā arvien paliek zaļa par
spīti vecumam, sadzīves problēmām un privātām likstām.
Un tad pienāk sestdiena ar rimtu
kafijas rītu un veikalu ķemmēšanu. Nejauši uz ielas saskrienoties
ar kādu vienaudzi, senu paziņu, pārsteigumā mute paliek vaļā: šajā
sejā laiks sācis iet atpakaļgaitā! Arī augums kļuvis slaidāks,
balss maigāka un sejas krāsa – ideāla! Kā tas var būt? Kas tā ir
par mūžīgās jaunības recepti?! Svara vērošana? Solārijs? Gavēnis?
Plastiskā operācija? Pašiedvesma? Vai varbūt kāda burvestība?
Uzzinu pareizo atbildi nākamajā dienā, kuru pavadu ārpus
mājām un veltu vaļaspriekam – teātra mīlēšanai un spēlēšanai. Mana
svētdiena vairs nekur netraucas, neskrien, nejoņo. Minūtes ir
tikpat garas kā jaunībā. Grumbas sejā izlīdzinās. Un, kad vakarā
man nemaz negribas skatīties televizoru, kad esmu vēl stundu kopā
ar suni bijusi ārā svaigā gaisā, es mājās attopos pusdesmitos.
Ledusskapī nav piena, pārsteigta secinu, ka vēl varu paspēt
aizskriet uz veikalu, kaut sajūta tāda it kā būtu pusnakts! Ejot uz
veikalu prātoju, kā tas nākas, ka šodien laiks man stiepjas kā
gumija. Un piepeši atcerējos iepriekšējā dienā sastapto paziņu, kam
sejā bija apstājies laiks. Ko par to teicis dzejnieks Imants
Ziedonis? “… un tad apstājas laiks, un tā bija
mīlestība.”
