Pirmā atbilde būtu “Nu, protams, ka pelnījuši, – latvieši tik daudz ir cietuši. No visiem: vāciešiem, krieviem, ebrejiem, komunistiem, fašistiem, Starptautiskā Valūtas Fonda, Sorosa, bankām un kā tik vēl ne. “Vainojam visus. Par ko? Par savu nespēju stāvēt pretī. Par gribas trūkumu, par savu
pasivitāti…
Nesen biju uz teātra izrādi “Vectēvs” . Mans vectēvs arī bija frontē – Padomju armijā. Viņa vecākais brālis bija virsnieks. Latvijas armijā. Un krita kara sākumā… Kāpēc karoja? Viņi mīlēja Latviju un cerēja uz laimīgu nākotni bērniem un mazbērniem…
Vai mēs mīlam šo zemi un valsti? Ļoti dziļi sirdī. Varbūt par daudz dziļi… Jo diez vai īsti mēs gribējām samainīt savu bērnu un mazbērnu nākotni pret spīdīgām mantiņām…
Mūsu vecāki un vecvecāki šo zemi un valsti “nopelnīja” ar darbu un savu mīlestību pret to. Vai mums ir ļauts Latviju “notērēt”?
Lai gan daļēji to esam jau izdarījuši… Un tagad, kad vairums no mums ir parādu jūgā ar pieticīgiem
ieņēmumiem, mūkam prom no Latvijas, jo neredzam šeit savu vietu, atkal var aizdomāties vai mēs to esam pelnījuši? Un, kas šoreiz vainīgs?
“Kādi, kas Pārmeta un Piečakarēja Mūs Visus”, tāpēc ka “Mēs Visi” nepratām domāt pašpietiekami un dikti “Kādus” klausījām…
Bet tieši varbūt tagad ir īstais laiks saprast, ka pašu saimnieks un uzņēmējs ir tas, kas dos darbu un maizi šeit, un, lai viņam veiktos, vajag vismaz netraucēt, (es nerunāju par atbalstu). Un pats galvenais
– ar šiem cilvēkiem lepoties, jo viņi ir tie, kas dod naudu deputātiem, skolotājiem, ārstiem, bezdarbniekiem…
Uzņēmīga un veiksmīga cilvēka interesēm ir jābūt prioritātei Latvijas sabiedrībā, kura ir izkaisīta visā plašajā pasaulē. Pārdot katram no mums tikai savas rokas un galvu kaut kur pasaulē – tā
ir neliela pievienotā vērtība. Ja tie, kas ir prom pasaulē atradīs, ko var pārdot un pelnīt no Latvijā ražotā un izveidotā, iespējams, varēs veikt lielas lietas…
Varbūt tad visi kopā mēs būsim pelnījuši savu valsti… 🙂
