Mēs katru dienu satiekamies ar dažādiem cilvēkiem. Katrs ir ar savu raksturu, izskatu, rīcību un emocijām.
Ir cilvēki, ar kuriem vēl un vēlreiz tikties ir patīkami, kuri ap sevi rada mierīgu un pozitīvu auru. Ar tādiem tikties un kopā pavadīt laiku ir patiess prieks un gandarījums. Bet ir arī pilnīgi pretstati – drūmi ļautiņi, kuri ir neapmierinātībā ar visu – dzīvi, darbu, valdību, apkārtējiem un galu galā arī paši ar sevi. Pat viens vārds, ko izrunā dažādi cilvēki, skan tik dažādi!
Ikdienā man nākas komunicēt gan ar cilvēkiem, kuri uz dzīvi raugās pozitīvi un alkst to baudīt, gan arī ar tādiem, kurus nospiež rūpju nasta un dzīvesprieks nezin kur sen jau pazudis no viņu sejām. Skumji.
Cik dažādi ir cilvēki, tik dažāda ir viņu attieksme pret dzīvi, lietām un apkārtējiem.
Dīvaini, bet pieaugušie reizēm neaizdomājas pat par pašsaprotamām lietām. Dažiem pašsaprotama lieta ir, piemēram, lepošanās ar sevi. No malas tas izskatās diezgan nožēlojami. Atmest malā visas ētikas normas diezin vai arī būtu pareizi. Miljons lietu, kuras varbūt kāds uzskata par nenozīmīgiem sīkumiem, citiem ir ļoti nozīmīgas, tāpēc ikreiz, kaut ko darot vai sakot otram, ir jāpadomā, vai neaizvainosi ar savu rīcību vai vārdiem. Viena gudrība būtu jāatceras ikvienam – labais tāpat kā ļaunais nāk atpakaļ kā bumerangs. Izmet un gaidi!
Runājot par cilvēka dabu, reizēm šķiet, ka cilvēks kaut ko lietas labā var darīt tikai tad, ja arī pašam no tā atlec kāds labums, kaut gan ir arī izņēmumi. Par tādiem ir prieks!
