Dažu kungu aicinājums pensionāriem grupēties un veidot atbalsta grupas atgādina komunistu laiku laikrakstus, uz kuriem bija drukāts sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Ko nu vairs pensionāri var sagrupēties? Tie jau mēģināja to darīt un izveidoja pat pensionāru partiju, kura apvienojās ar senioru partiju un startēja 9. Saeimas vēlēšanas ar grandiozu mērķi – pat izveidot valdību. Bet, kā atceraties, čiks vien no tā sanāca!
Ne jau no labas gribas Dombrovska valdība ķērās pie mūsu pensijām. Kā mēdz teikt, slīkonis pat pie salma ķeras. Kā tas viss notika, zinām visi, un kāds būs turpinājums, to vēl redzēsim.
Cerēt uz to, ka pie varas nāks kāds superpolitiķis un atgriezīs žiperīgo piesavinātos valsts labumus, manā uztverē, nav vairs nopietni ņemams. Neba nu miljonāri, kuri savairojās kā sēnes pēc lietus, kļūs tik apzinīgi un sāks dalīties mantā ar bezdarbniekiem un kopumā nabadzībā iedzītajiem tautiešiem.
Tāda nu ir sistēma, kurā pašreiz dzīvojam, uz to mūs mudināja toreizējie varasvīri, un pat to arī mēs nobalsojām, par ar sajūsmu. Ar “sajūsmu” gatavojāmies nākamajām vēlēšanām. Ja godīgi jāatzīstas, tad patiešām nezinu, par kuru kungu vēlēt un kuru partiju atbalstīt, kuru svītrot no politiskā saraksta. Viss ir savijies vienā kamolā, un tas kamols ir gudri tīts.
Varbūt mums atstāt to pašu Saeimu ar tām pašām 100 gudrajām galvām un dzīvot uz aizņemtās naudas, ne par ko nedomājot? Pienāca bankrots uzņēmējam – bankrotē, nav darba – ej bezdarbniekos, nav naudas medicīnai – mirsti nost. Tā izveidosies superstiprā vīru un sievu valstība, kura tikai būs patērētāja, nevis ražotāja.
Jo grozies, kā gribi, pie esošās vēlēšanu sistēmas neko mainīt neesam spējīgi. Ko tad darīt?
