Lai arī vēl lielā daļā mūsu valsts teritorijas cilvēki cīnās ar plūdiem, glābējiem ir sākušās jau jaunas rūpes, jo ir aktivizējušies pērnās zāles dedzinātāji.
Ik gadu tiek nopostīti lauki, meži, stādījumi, bojā iet dzīvā radība, kas ir tikko modusies, putni un zvēri. Neapdomīgās rīcības dēļ nereti tiek nodedzinātas arī gan pašu, gan kaimiņu mājas un saimniecības ēkas, gadās, ka bojā iet arī cilvēki. Sarkanās ugunsmēles nesaudzē neko – tās paņem visu, kas ir to ceļā.
Pats skumjākais ir tas, ka kūlas ugunsgrēku izraisītāji ir paši cilvēki. Daži kūlas dedzināšanu gan atspēko, ka tādējādi mēģina tikt vaļā no pērnās zāles un ka pēc tam jaunā zālīte augot daudz ātrāk, taču citi, šķiet, gūst baudu no kūlas dedzināšanas. Viņiem patīk lūkoties, kā liesmas pārņem sauso zāli un, vējā ieskrienoties, plešas arvien plašumā. Un tad jau palīgā steidzas ugunsdzēsēji.
Atceros, kā pirms pāris gadiem Nākotnes ielas aerodromā pie kūlas dedzināšanas bija ķērušies klāt puišeļi. Padedzināja vienreiz – uguns tālu neaizgāja, padedzināja otrreiz – nu jau liesmas dzēst atsteidzās ugunsdzēsēji. Un tā vairākas reizes no vietas, līdz ugunsdzēsēji saprata, ka ir jāpastāv līdzās, lai vecā zāle šeit nodeg pavisam, un tad beidzot bija miers.
Un nelīdz ne rīkotās akcijas un kampaņas, ne aicinājumi nededzināt, ne arī brīdinājumi par sodiem. Ik pavasari viss sākas atkal no jauna. Šopavasar visā valstī jau reģistrēti gandrīz 150 kūlas ugunsgrēki, nodegušas arī vairākas ēkas. Laikam jau cilvēkiem nav un nebūs mācības līdz brīdim, kamēr pašiem nebūs jāsaskaras ar kūlas dedzināšanas sekām.
