Latviju pāršalkusi kārtējā skandalozā ziņa, kura lielākajā daļā iedzīvotāju radījusi sašutumu un nicinājumu ar tam sekojošu, jādomā, pamatotu reakciju: Nošaut, akmeņiem nomētāt, Iznīcināt, pašu sasaldēt.. Uzskaitījumu varētu turpināt. ( Un nešaubos – lai līdz sīkumiem izzinātu nianses, žurnāla metiens tiks izpirkts līdz pēdējam eksemplāram.)
Un jādomā, ka viduslaikos neviens pat nejautātu, ekspertīzes negaidītu, neprecizētu, bet tieši tā arī izdarītu.
Nežēlīga NĀVE Uz Nežēlīgas DZĪVES fona.
Dzīves, kuru mēs visi dzīvojām, pirms uzzinājām stāstu par mazulīti, kuram bija lemts piedzimt, bet nebija lemts dzīvot, un turpināsim dzīvot.
Un tas viss uz tautas nenormālās nabadzības fona –
Tātad atgriezīsimies pie slavenās Romas laikiem, kad tauta prasīja vien vīnu un izrādes ( lasi – asinis), un tas arī pārpārēm tika sniegts.
Kuram ir lemts izlemt – DZĪVOT VAI MIRT?
Ja Mātei, kas dāvā dzīvību, tad viņa savu atbildi ir devusi. Un atbilde ir NĒ
Ja Dievam, tad viņš atbildi deva, dāvājot sievietei lielāko laimi, ko sieviete savā mūžā par piedzīvot – kļūt par māti. Atbilde ir JĀ
Ja tēvam .. kāda ironija! Viņu taču laikam neviens nemeklēs, lai akmeņiem nomētātu, vai ne?!
Paies šis gadījums, aizmirsīsies, nāks atkal citi. (man ir ļoti, ļoti pamatotas aizdomas, ka līdzīgi gadījumi bija, ir un būs. TIKAI par tiem neviens un nekad neuzzinās)
Pēc visiem šiem skandalozajiem rakstiem un publisko nosodījumu akcijām nopietni vērā ņemama laikam būtu tikai viena un vienīga mācība: Katram, kas spējīgs domāt, rakstīt, runāt- Nebeigt atgādināt, ka ne mums lemt par veselīga mazuļa likteni.
Ja esi tam ļāvusi Izaugt un deviņus mēnešus ļāvusi pukstēt viņa sirdij zem tavējās, ja esi ļāvusies sajūtām, kā mazulis aug, kā pirmo reiz liegi Tev pieklauvē, pēc tam jau uzstājīgi, kā rotaļādamies, iesper. Pēc tam sāpēs ļāvusi tam nākt pasaulē,
TEV jādod mazulim iespēja DZĪVOT
Izmisums, kas pārņēmis cilvēkus, cīnoties ar nabadzību, īpaši jau laukos, ir neaprakstāms. Bet neviens un nekad mani nepārliecinās, ka nevar rast iespēju jaundzimušo nogādāt drošās rokās- atstāt, ļaujot elpot, smieties un raudāt.
No vairākiem speciālistiem esmu dzirdējusi, ka Rīgā iekārtotā bērnu silīte ir pārāk tālu. Bet jāsaprot, ka katrā pagastā tādu neiekārtosim. Tad noliec katru mēnesi latu. Tikai latu, un nopērc mazulim pirmās drēbītes. Aizved un atstāj.
10 lati – pārāk augsta cena dzīvībai?!
ĻAUJ MAZULIM DZĪVOT
