Kādas nesen veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka ir liela daļa
cilvēku, kuri taupa pārtikai, bet pie zīlniecēm dodas, lai
noskaidrotu, kas viņus sagaida, no kā labāk izvairīties un kā labāk
rīkoties. Vai būs atgriezušies viduslaiki, kurus sauca arī par
“tumšajiem laikiem”, kad bija īsts burvju un raganu laiks?
Laikam jau tomēr, ka ne, jo, vairāk vai mazāk, bet ir cilvēki, kuri
vienmēr ir vēlējušies uzzināt, kas viņus sagaida nākotnē, bet tie,
kas zīlniecēm netic, tie arī pie viņām neiet. Bet kuram gan kaut
reizi mūžā nav vismaz vienu reizi liktas kārtis? Arī senāk interese
par zīlēšanu nebūt nebija mazāka. Daudzi uzskata, ka došanās pie zīlniecēm ir tumsonība. Ja
došanās pie zīlnieces palīdz un cilvēks pēc šāda apmeklējuma jūtas
labāk, ja zīlniece spēj dot viņam “gaismu” vai arī ja tā vienkārši
ir cilvēciska interese un ziņkārība, tad kāpēc gan lai viņš kādreiz
arī neaizietu? Nez vai to var nosaukt par tumsonību vai arī par
sabojātu izpratni par dzīvi.
Par
tumsonību varbūt varētu piekrist tādā gadījumā, ja gadījumā
zīlniece pasaka kaut ko sliktu un cilvēks tik ļoti tam notic, ka
“nolaiž” rokas un dzīvo, gaidīdams to brīdi, kad notiks pareģotais
ļaunums. Tā tiešām būtu vientiesība un lētticīgums.
Pirms vairākiem gadiem intereses pēc
arī man kāda tantiņa uzlika kārtis. Domāju, ka muļķības. Tagad pēc
vairākiem gadiem varu pateikt – viņai bija taisnība. Viss dzīvē ir
sanācis tieši tā, kā viņa teica. Varbūt tā vienkārši ir tik liela
sakritība? Iespējams, bet šķiet, ka starp mums tomēr ir cilvēki ar
īpašām spējām.
