Latvijā dzīvo 10 359 Anitas
Šodien savu vārdadienu svin Anitas, arī gulbeniete Anita Reizniece. Gaviļniece ir priecīga, jo svētkos saņem pirmos pavasara ziedus un pirmos siltos saules starus, savukārt dzimšanas dienā, kura iekrīt novembra beigās – pēdējās dārzā uzziedējušās mārtiņrozes.
Bērnībā svētkus gaidīja vairāk Anita ir apmierināta ar vecāku ielikto vārdu. Svētkos viņu parasti apsveic bērni un kolēģi ar kādu nelielu dāvaniņu. Ir bijuši gadi, kad vārdadienu ir sanācis svinēt kopā ar Lieldienām.
Gaviļniece atzīst, ka bērnībā svētkus gaidīja vairāk, tad arī vairāk kārojās saņemt dāvanas. Tagad svētki tiekot svinēti ļoti vienkārši – galvenais ir kopīga pasēdēšana.
“Svarīgi, ka mani atceras svētkos, bet dāvanai nav nozīmes. Ko uzdāvina, tas arī ir labi – vai tas būtu kāds sīkums vai nauda, kā to tagad ir pieņemts dāvināt,” saka Anita. Viņas mīļākie ziedi ir neļķes. Iemesls tam pavisam vienkāršs – tās ilgāk stāv vāzē un nenovīst tik ātri, kā citi ziedi.
Aizraujas ar adīšanu
Anita jau 33 gadus strādā Litenes pansionātā par virtuves strādnieci.
“Mizoju kartupeļus, palīdzu traukus mazgāt, galdus saklāt, grīdu mazgāt. Darbiņš ir, un tas priecē,” saka Anita.
Bērnībā sapņojusi par šuvējas vai adītājas profesiju, bet sapnis nepiepildījies. “Beidzu pamatskolu un gribēju mācīties par adītāju Ogrē. Aizbraucu, bet veselības dēļ mani nepaņēma. Tad devos mācīties uz Api par kontrolasistentu. Pēc mācībām trīsarpus gadus nostrādāju kolhozā Kalnienā. Kad piedāvāja brīvu vietu Litenes pansionātā, devos turp. Ikdienā uz darbu sanāk braukāt, jo dzīvoju pilsētā, bet tas nekas. Man savs darbs ļoti patīk,” atzīst Anita.
Lai arī dzīvē nesanāca būt par profesionālu adītāju ar diplomu, tomēr brīvajā laikā Anita labprāt ada. Pati atzīst, ka adīšana kļuvusi par viņas vaļasprieku. Anita sadarbojas ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Sagša”.
“Adu zeķes un cimdus. Tos gan pārdodu, gan dāvinu. Kad bērni bija mazi, adīju viņiem bikses, cepures un jakas,” stāsta Anita.
Agrāk viņai ļoti paticis iet uz veikalu, kur tikko atvesta dzijas un salikta plauktos pārdošanai. Vienmēr gribējies to nopirkt un izmēģināt, kas tur sanāks.
“Tagad veikali ir pārpilni. Tiek piedāvāts tik plašs klāsts dažādu dziju, ka vairs nav iespējams visu izmēģināt,” saka Anita.
Vaicājot, kas iemācīja pirmās adīšanas prasmes, Anita atbild: “Mamma. Sēdēju blakus mammai un viņa man rādīja, kas un kā jādara. Es to ātri uztvēru.”
