Valentīna Kalve: “Negribu palikt nevienam parādā.”
Profesionāla pavāre Valentīna Kalve jau septīto gadu Gulbenes ģimnāzijā gādā par garšīgām un sātīgām pusdienām. SIA “Valentīna Kalve” iecienījuši ne tikai ģimnāzijas skolēni un pedagogi, bet arī ļoti daudzi gulbenieši. Dienā tie ir vairāk nekā 200 cilvēki. “Šodien nav viegli nevienam uzņēmējam. Arī tam, ka varētu būt labāk, es neticu,” saka Valentīna.
– Ko šis laiks prasa no jums, lai izdzīvotu?
– Izdzīvot šajā laikā ir ļoti grūti, jo naudas kļuvis mazāk, bet nodokļi – ārkārtīgi lieli. Tie nomāc visu. Kolektīvā esam pieci pavāri, sestais – grāmatvedis. Ir jādomā, kā sešiem cilvēkiem samaksāt algas un nodokļus par viņiem, kā norēķināties par produktiem un daudz ko citu. Visnelaimīgākā diena man ir katra mēneša 15.datums, kad atnāk grāmatvede un pasaka, no kādas naudas summas ir jāšķiras. Maksāju īri par telpām, pati pērku visus nepieciešamos dezinfekcijas un mazgājamos līdzekļus, par savu naudu veicu dažādas analīzes, darbiniekiem apmaksāju Pārtikas un veterinārā dienesta noteiktos obligātos kursus. Katru mēnesi tikai nodokļos samaksāju 800 latus. Līdz šim nav bijis tā, ka noteiktajā datumā kaut ko nevarētu samaksāt, tāpēc esam iztikuši bez soda procentiem. Ja jūtu, ka kaut kam varētu nepietikt naudas, pasūtu mazāk produktu. Negribu palikt nevienam parādā. Tad jau labāk pati palieku bez algas. Cenšos, cik labi vien varu, tomēr ir cilvēki, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti. Viņiem šķiet,ka Gulbenes ģimnāzijas ēdnīcā bērni nevar paēst, esot pārāk lielas rindas, daudz cilvēku nākot pusdienot arī no malas. Uz ēdnīcas durvīm ir norādīts, kādā laikā cilvēki var nākt pusdienot no citurienes. Visi gulbenieši to zina. Neviens no Rīgas nebrauc uz šejieni, lai paēstu.
– Vai mēģināt nopelnīt, klājot banketa galdus?
– Nedēļā mums ir brīva tikai sestdiena. Banketa galdus vairs neklājam, jo tiem neatliek laika. Pirmajos uzņēmuma darbības gados to darījām. Ja skola lūdz kaut ko sagatavot kādam pasākumam, tad neatsaku. Ar izbraukuma tirdzniecību gan nenodarbojos, jo mums vienkārši tas nav pa spēkam.
– Kā samazināt izmaksas?
– Firmas, no kurām pērku produktus, cenas ir nedaudz samazinājušas. Svaigu gaļu no firmas pērku saldētā veidā. Tad, kad gaļu atlaidinām, tajā ir ārkārtīgi daudz ūdens. Lai gan cena ir samazināta par 5 santīmiem uz kilogramu, mēs tomēr maksājam par ūdeni. Cenšos, lai katrai dienai būtu savs ēdienu piedāvājums. Piemēram, šķīvis zupas, kurā ir gaļa un krējums, mums maksā 0,25 lati. Mājās par tādu naudu zupu neizvārīt. Piedāvāju desmit otros ēdienus, vārām ķīseļus, piedāvājam arī frī kartupeļus. Vasarā trīs mēnešus nestrādājam. Paši audzējam un kaltējam dilles, lai pietiktu visai ziemai. Pērn sagriezu piecus spaiņus svaigu diļļu. Kad izkaltēju, iznāca pusotrs spainis. Saldējam jāņogas, lai būtu ķīseļiem.
– Ko skolēni labprāt ēd?
– Brīnos par bērniem, ka viņi maz ēd salātus. Mums pārdošanā ir gan burkāni, gan augļi. Gatavojam dažādus dārzeņu sautējumus, bet bērni tos ēd nelabprāt. Varbūt tas tāpēc, ka mājās vecāki to visu negatavo? Skolēni labprātāk izvēlas frī kartupeļus, kotletes, vistas gaļas karbonādes. Svētdienās strādājam, lai pirmdienai gatavotu krēmus, ķīseļus, apceptu burkānus, sīpolus un paveiktu daudz ko citu. Ir gadījumi, kad vecāki paši ēdnīcas kasē samaksā par bērna pusdienām visai nedēļai, jo tas ir garants, ka bērns būs paēdis, nevis par pusdienu naudu lielveikalā iegādājies dažādus našķus. Saprotu, ka varbūt mājās nav šo našķu, bet to vietā labāk par latu paēst trīs ēdienus. Diemžēl ir bērni, kuri atklāti pasaka, ka pusdienas neēdīs, jo vecākiem nav naudas. Tas ir skumji.
(Vairāk lasiet 10.aprīļa “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit))
