Hildas Mizes mūžs aizritējis, strādājot Velēnas dzirnavās
Šopavasar Gaujā pie Velēnas ledus sastrēgums aizrāva līdzi veco Velēnas dzirnavu aizsprostu. Šajā skumjajā notikumā noraudzījās arī velēniete Hilda Mize, kuras mūžs ir pagājis, strādājot Velēnas dzirnavās par melderi.
85 gadus vecā sieviete aizsprosta pārraušanā un aiziešanā noraudzījusies no Gaujas tilta. Tagad viņa tikai nosaka: “Iet laiks, un viss mainās! Aizsprostam bija jāaiziet, jo tas jau bija ļoti vecs un laika zoba sagrauzts.” Taču ir jūtams, ka šai vietai viņas sirdī un atmiņās bija, ir un vienmēr būs īpaša vieta.
Malšana bija vispusīga
Hilda stāsta, ka sākotnēji dzirnavās par melderi strādājis viņas vīrs Jānis Mizis. Darbu dzirnavās viņš sācis 1938.gadā.
“1947.gadā mēs apprecējāmies un tad arī es sāku strādāt dzirnavās. Tolaik vēl Velēnas apkārtnē nebija elektrības un dzirnavās tika ražota arī elektrība šim apvidum. Šeit bija arī zāģētava. Protams, šeit arī mala miltus un putraimus. Turklāt malšana bija ļoti vispusīga – mala grūbas putraimus, maizes miltus, lopbarību,” stāsta Hilda. Viņa atceras, ka sākotnēji neesot bijis aizsprosta, taču cik priecīgs esot bijis viņas vīrs, kad tas ticis uzbūvēts, – pa to varēja staigāt kā pa tiltu un arī aizvarus varēja ļoti labi pacelt.
Vēlāk zāģētava dzirnavās tika likvidēta un Hildas vīrs aizsaukts strādāt uz zāģētavu Lizumā. Tad viņa palikusi dzirnavās par melderi viena pati. Viena viņa dzirnavās strādāja no 1975. līdz 1994.gadam – tad dzirnavās darbība arī apstājās. “Jau tad daļa aizsprosta tika izrauta un neviens to vairs neatjaunoja. Tas jau arī bija laiks, kad kolhozi bija likvidēti. Dzirnavām gan pieteicās mantinieki. Tika izcelta laukā arī vecā turbīna, vietā bija domāts likt jaunu, taču viss tomēr apstājās,” stāsta Hilda.
Visus šos gadus viņa ar ģimeni arī tika dzīvojusi dzirnavu ēkā, bet 1999.gadā viņa pārcelās uz citu mājvietu. Dzirnavās gan nekas tā arī vairs neesot noticis.
Darbs nebija viegls
Atceroties garo darba mūžu, H.Mize saka, ka viņai esot paticis strādāt par melderi. Arī tagad lizumnieši un velēnieši viņu uzrunā par meldermeitiņu.
“Putraimus un miltus šurp veda malt no malu malām, arī no pavisam tālām vietām. Sākuma gados malēji atbrauca un pat gulēja šeit pa nakti, lai sagaidītu savu rindu,” atceras Hilda. Viņas meita Maiga piebilst, ka reizēm pat esot pietrūcis ūdens, lai samaltu visu to, kas ir maļams. Protams, gadījušies arī sliktāki gadi.
“Atceros, ka vienā ziemā, kad mēs ar brāli vēl gājām skolā, nebija, ko malt, bet maksāja par samaltajām tonnām. Tā bija auksta ziema un cilvēki nebrauca malt. Šajā ziemā māte ar tēvu saņēma 35 latus, taču mēs spējām izdzīvot un badā nenomirām,” stāsta Maiga. Viņa apbrīno mammu, kā viņa spējusi izturēt šos darba gadus, jo meldera darbs nav nemaz tik viegls. Kad Hilda dzirnavās vairs nav strādājusi, viņu apciemojusi cita meldere no Bauskas (viņas ar Hildu esot vienīgās sievietes – melderes Latvijā). Šī sieviete bija drukna un spēcīga. Viņa bijusi ļoti pārsteigta, kā gan Hilda – tāda sīka un maza – varējusi paveikt visus darbus dzirnavās.
(Vairāk lasiet 10.aprīļa “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit)
