10.aprīlī īsi pirms pusdienas laika pasauli pāršalca traģiska ziņa – lidmašīnas katastrofā pie Krievijas rietumu pilsētas Smoļenskas lidmašīnas katastrofā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un virkne Polijas augstāko amatpersonu, kas bija devušies uz piemiņas pasākumu Katiņā, kur padomju spēki pirms 70 gadiem bija nogalinājuši poļu eliti. Lidmašīna sākusi nolaisties biezā miglā un dažus simtus metru pirms lidlauka aizskārusi kokus, ietriekusies zemē un sašķīdusi.
Nolemtība vai nejaušība? Šobrīd šis jautājums nodarbina daudzus prātus. Tāpat nemitīgi tiek jautāts: kāpēc bija jālido tieši šajā lidmašīnā? Kāpēc vienā lidmašīnā bija jālido visai valdības svītai? Kāpēc lidmašīnas vadība neuzklausīja vietējo dispečeru norādes? Kāpēc tas notika tieši Krievijā? Kāpēc tas notika ar ļoti ticīgas tautas valdību?
Šis šokējošais notikums nu ievērpts dažādu viedokļu tīklos – “Tā ir krievu atriebība…”, “Tā bija jānotiek, lai novērstu vēl lielāku traģēdiju…” “Vai tik tā nav apzināta slepkavība…”. Pie vainas tiek piesaukta arī Krievijas aviodienestu nolaidība un tā tālāk. Ko nu vairs! Notikumus vairs atpakaļ neatsaukt. Un gan jau atbildīgās personas agri vai vēlu tiks skaidrībā, kāpēc notika tā un ne citādāk.
Tikmēr arvien lielāka plešas sērās degošu sveču un ziedu jūra, jo poļu tautai tas ir drausmīgs trieciens un sāpes ir bezgalīgas. Sēro kaimiņvalstis un visa Eiropas Savienība, līdzi jūt visa pasaule. Katrs šāds traģisks notikums nežēlīgi sapurina, lai saprastu, ka nekas nav mūžīgs. Vien tas, kas padarīts.
