Tu atnāci pie manis sapnī pa mēnesstaru tiltu… Šķita, ka nakts klusumā kaut kur tālu tālu skan tik bieži tevis dziedātā dziesma par asarām, kam jāpārvēršas par cietu graudu, lai cilvēki staigātu dimantos. Tu gribēji man u
Tu baidījies atstāt mani vienu, piemirstot, ka nekad neaiziesi, jo dzīvosi manās atmiņās. Visu mūžu būšu pateicīga par saknēm un spārniem, ko dāvāji, man piedzimstot. Vai gan var būt vēl vērtīgāks mantojums?
Šodien, māmulīt, tavai piemiņai iedegšu baltu sveci un ļaušu, lai blakus tai lēni izsmaržo sarkans rozes zieds. Kamēr celšu pavasara pirmās varavīksnes tiltu, manas atmiņas slēpsies sārtajās ziedlapās. Kad tilts būs gatavs, ļaušu tām doties pie tevis nevienam nezināmajā tālumā. Atmiņu matos būs iemeties vējš. Neviens cits, izņemot mani, jau nesadzirdēs, ka viņš žūžos tavu vārdu, māmulīt. Neviens cits, izņemot mani, nesapratīs, kāpēc atmiņu neredzamās rokas sargā un glāsta zilo vizbulīšu pušķīti kā apliecinājumu tam, ka mēs varam visu aizmirst, tikai ne mātes mīlestību, kas līdzinās gaišam nama logam, kas dod gaismu mūsu dzīves sākumam.
