Nesen te apsprieda, vai mūspusē jādod zaļā gaisma azartspēļu biznesam. Kāpēc gan ne? Ir jau mums daži klubi, kur tautai tvaiku nolaist. Taču pats veiksmīgākais nav domāts visiem. Tas izveidots tikai izredzētajiem – 17 gudrajām galvām. Man sāp, ka neesmu starp tām. Labi zinu, kā šie uzdzīvo, jo starp viņiem ir dažs labs čoms, ar kuru esam pazīstami kopš bērna kājas.
Nesen satiku vienu, kam ir tā laime būt izredzēto 17-padsmitniekā. Jautāju šim, kā tad labi iet. Viņš ar platu smaidu atbildēja: “Negribu tevi apbēdināt, bet man un pārējiem veiksme smaida. Nav ne darba par daudz, ne naudas par maz. Likme ir pieci lati stundā, kā smejies, par to, ka kopā sanākam papļurkstēt un lietas pabīdīt.”
Cik tad bieži un par ko šie pļurkstot? Ko ir sabīdījuši? Atbilde bija skarba: “Tā nu es tev visu stāstīšu. Tu arī vēl sagribēsi, bet nevarēsi.” Laikam man izstiepās baigi garais ģīmis.
Sarunbiedram kļuva manis žēl, kā nekā bērnībā vienā smilškastē rotaļājāmies, bet tagad – katrs savā. Pastāstīja, ka es pats varu atnākt paskatīties, kā šie sēž. Reizēm publikai atļauts vērot.
Man divreiz nav jāsaka. Aizgāju. Paklausījos. Skaisti sēž. Un patiešām pļurkst. Un neturas pie iepriekš apstiprinātās darba kārtības. Nesen pusstundu apsprieda to, kā šo tēls tiek apspriests publiskajā vidē vietējā laikrakstā. Rau, 2,50 latus katrs nopelnīja no nodokļu maksātāju kabatas, ļerkstot ne par tēmu. Kremt šitā kungu būšana bezdarba un krīzes laikā.
Gribas teikt dzejnieka Valda Luksa vārdiem: “Mīļās mātes, labie tēvi, vēl jau tāds par cilvēku var kļūt. Ja vien pusmastā tam bikses rausiet, ja vien uzdosiet, lai dibens jūt.”
