Gulbenieša Staņislava Rakovska šūpulis kārts Balvu novada Kupravas pagastā. Vecāki dēlam devuši vārdu Staņislavs. “Mans tēvs bija polis. Arī viņu sauca par Staņislavu. Māte – latviete, iespējams, ka tāpēc arī tiku pie šāda vārda, lai gan dzīvē visi mani sauc par Stasi,” stāsta šīsdienas gaviļnieks.
Mani jau pieskata
“Man patīk, ka esmu Staņislavs, nevis, piemēram, Aleksandrs vai Voldemārs, jo manam vārdam ir pamatīgums. Arī poliski protu runāt,” stāsta sirmgalvis.
83 gadus vecais vīrs atceras, ka bērnībā, dzīvojot laukos, vārdadiena neesot svinēta. Tikai tad, kad 1945.gadā viņš sācis dzīvot un strādāt Gulbenē, saņemti apsveikumi arī vārda svētkos. Šodien Staņislavs klusībā gaida ciemos nu jau viņsaulē aizgājušās dzīvesbiedres Mirdzas meitu Maiju. “Viņa jau mani pieskata. Tā arī pateica, lai nebaidos, ka mani nepametīs. Cilvēka dzīvē jau visādi gadās. Arī man pašam ir meita, bet visi sakari ir pārtrūkuši. Dažkārt apciemot atnāk dēls,” stāsta Staņislavs.
Šobrīd lielāko dienas daļu viņš pavada, sēžot uz dīvāna un klausoties radio, jo lasīt, rakstīt un ilgstoši skatīties televīzijas pārraides liedz sliktā redze. Savulaik Staņislavs rosījies arī dārzā, bet tagad no šīs nodarbes atteicies, lai saudzētu acis. “Maija beigās gatavojos braukšanai uz Rīgu, kur ārsti izlems, kā palīdzēt, lai acu gaišums nezustu pavisam. Tad jau redzēs, kā viss būs,” nopūšas Staņislavs. Viņš stāsta, ka arī ar kaimiņiem garās sarunās neielaižoties un draugus nemeklējot.
Baidījies no vilciena
Viss Staņislava mūžs ir bijis saistīts ar dzelzceļu. Vairāk nekā pusgadsimtu viņš vadījis vilcienu sastāvus, būdams lokomotīves mašīnists, lai gan bērnībā no vilcieniem slēpies tuvējā krūmājā. Īpaši tad, kad divus kilometrus gar dzelzceļa sliedēm mērojis ceļu no Kupravas skolas uz mājām. Vecāku mājas atradušās lielceļa un vilciena sliežu tuvumā. Tas arī vēlāk mudinājis piepildīt bērnu dienu sapni – vadīt lokomotīvi. Staņislavs atceras, kā savulaik vadījis šaursliežu pasažieru vilcienu Gulbene – Valka, kā garos dīzeļvilcienu sastāvus vadījis uz Rīgu un citurieni. Dažādos komandējumos krustu šķērsu izbraukāta arī Igaunija. Bet pirms tam strādāts par lokomotīves kurinātāju, mašīnista palīgu, kā arī zināšanas papildinātas dažādos kursos. “Kad pirms 27 gadiem aizgāju pelnītā atpūtā, nevarēju mierīgi dzīvot mājās bez darba, tāpēc strādāju par kurinātāju bijušajā dzelzceļnieku ēdnīcā,” stāsta Staņislavs. Darba iespējas rastas vēl arī citviet.
