(Nobeigums. Turpinās no 22.aprīļa)
Pifaras, bugenvilijas un jukas
Lai arī Kiprā esmu jau trešo reizi, daudzas lietas un augus tikai tagad “ieraugu” pa īstam, t.i., izpētu.
Līdz ledusskapju ērai Kipras iedzīvotājus ar vēsām glabātavām nodrošināja vietējie podnieki – viņi gatavoja lielus, apaļus podus ar konusveidīgu dibenu. Tādi vēl joprojām šur tur redzami Kiprā, un ne viens vien interesējas par to nozīmi. Šie giganti grieķu valodā saucas pifaras, un tās labi saglabā vēsumu.
20.gadsimta sākumā katrā kipriešu mājā bija 3-4 pifaras. To smailo pamatni nostiprināja zemē un aizvēra ar koka vākiem, bet saturu smēla ar krūzēm vai kausiem. Tajās glabāja vīnu, graudus, miltus, eļļu, kartupeļus – tātad visu ražu un pārtiku. Ja pifarā saturs bija mazinājies un no augšas to vairs nevarēja aizsniegt, trauku sagāza uz sāniem, lai vieglāk varētu pasmelt.
Šos podus mazgāja reti, jo, piemēram, pifarā eļļu uzpildīja nepārtraukti. Tad, kad pifara bija iztukšota un to varēja izmazgāt, podā iekāpa vairāki bērneļi un tīrīja to no iekšpuses. Tukšu pifaru apgāza uz mutes, lai tā nepiemēslotos, vai arī aizvākoja ar blīvu audumu.
Šodien pifaras izmanto kā ainavisku elementu, kas videi piešķir senlaicīgu sajūtu. Dažas no tām tiek pārvērstas par puķudobēm.
Pats košākais un gleznākais augs Kiprā laikam gan ir bugenvilija – mūžzaļa vijīga krūmveida liāna. Tā spēj ložņāt pa sētām, māju sienām, sētām, pa citu koku stumbriem un stabiem un izklāj ap sevi greznu pārklāju, kas veidots no spilgti rozā un baltiem ziediem. Interesanti, ka paši ziediņi bugenvilijām ir necili – balti un sīki, gandrīz vai nepamanāmi, bet šos ziediņus ieskauj lielas, kuplas, trīskārtējas vainaglapas, kas tad arī piešķir šim augam krāšņo izskatu. Tā kā bugenvilijas zied no aprīļa līdz pat novembrim, Kipra vienmēr izskatās koši ziedoša.
Kiprā labi aug juka – mūžzaļš koks, kurš dabā var sasniegt 10 metru augstumu. Raupjā koka miza atgādina ziloņa ādu, bet asās lapas – šķēpus. Esot zināmi gadījumi, ka zirgi (un reizēm arī jātnieki) sadūrušies uz jukas lapām un gājuši bojā. Interesanti, ka jukas apputeksnē tikai vienas sugas kukaiņi – jukas tauriņš. Juka zied īsu laiku – tikai trīs nedēļas, baltiem zvanveida ziediņiem, veidojot garu vālīti. Tad balto ziedu sveces novīst, sakalst un nokrīt. No jukas lapām vāra tēju, kas ir ārstnieciska un palīdz artrīta slimniekiem. Iekļauta matu kopšanas līdzekļu sastāvā, juka palīdz pret matu izkrišanu un blaugznām.
Arbūzs ar fetu un medu
Katrreiz atgriežoties mājās, sev līdzi atvedu arī kādu recepti.
Šoreiz viss sākās ar gatava arbūza izvēlēšanos.
Interesanti, ka arbūzs ir divdzimumu oga. “Puikām” apakša ir izliekta, “meitenēm”- plakana. Vājā dzimuma pārstāves skaitās garšīgākas. Jo prāvāks un vieglāks arbūzs, jo gatavāks. Pie klaudzināšanas pa mizu gatavam arbūzam vajadzētu rezonēt. Gaišajam plankumiņam, uz kura gulējis arbūzs, vajadzētu būt ar oranžu, nevis dzeltenu nokrāsu. Astītei un pārejai no astītes uz arbūzu jābūt nokaltušai. Arbūza mizas krāsai jābūt kontrastainai un košai.
Lai pārbaudītu nitrātu saturu arbūzā, pietiek arbūza mīkstuma gabaliņu ielaist glāzē ar ūdeni. Arbūzs ar nitrātiem ūdeni nokrāsos sarkanā vai rozā krāsā, bet „tīrs” arbūzs dzidro ūdeni vienīgi padarīs nedzidru. Un vēl – „pārbarotam” arbūzam šķiedras, kas ved no serdes uz mizu, nebūs baltas, bet dzeltenas.
Un nu par recepti.
Arbūzs ar sieru un medu – vienkāršs un gards deserts. Tam nepieciešams nogatavojies arbūzs, šķidrs medus un siers – feta vai halumi. Šie abi sieri Kiprā gatavoti no kazas piena.
Arbūza mīkstumu atdala no mizas, iztīra sēkliņas un sagriež gabaliņos. Arbūza gabaliņus izkārto uz šķīvja, tiem pa virsu siera kubiņus, un pārlej ar medu. Izklausās īpatnēji, bet garšīgi. Vienīgi – šeit pie mums nav nedz Kipras siera, nedz īsti gatavu arbūzu…
Tas, protams, nav viss par šajā vasarā gūtajiem iespaidiem Kiprā, jo ārkārtīgi piesātinātajās trīs nedēļās redzēts, izjusts, piedzīvots un izgaršots ir ārkārtīgi daudz. Tāpēc varbūt nobeigumā izlīdzēšos ar pašu kipriešu teicienu – “siga-siga”, kas nozīmē – pamazām, lēnītēm, (mēs varbūt teiktu – paga, paga…). Kiprieši to lieto kā ikdienišķu parunu. Gandrīz vai uz ikvienu jautājumu, kas uzdots kiprietim, var saņemt atbildi – „siga-siga”. Un patiešām – kur gan steigties, ja tik spoži spīd saule un dzīve ir skaista.
Ja arī mums tā palaikam nešķiet, nekur tālu šī sajūta nevar būt pazudusi, un tā noteikti atgriezīsies. Viss atkarīgs no tā, caur kādu prizmas skaldni lūkojamies uz dzīvi. Varbūt šajā pelēki drūmajā to labāk darīt caur cerīgi saulaino?
