Ierodoties ciemos pie daukstēnieša Ināra Kandera, sirmais vīrs steidz klāt galdu. Uz galda ārā pie mājas jau uzklāta balta galdsega, smaržo kafija, un Inārs skubina nobaudīt paša vārīto auksto gaļu. Izrādās – Inārs ir ne tikai viesmīlīgs namatēvs, viņš zina pavārmākslas noslēpumus, jo aukstā gaļa garšo lieliski.
Apkārt draiski skraida un aicina spēlēties Ināra jaunais mājas sargs – kucēns Lācis, jo iepriekšējo mājas sargu, arī vārdā Lācis, saplosījis vilks.
Allaž priecīgs
Inārs ir uzticīgs vecāku dzimtajām mājām un savai pirmajai mīlestībai. “Izjuka un neizdevās man nekas ar pirmo mīlestību, tāpēc arī nolēmu, ka neprecēšos,” stāsta Inārs.
Sirmais vīrs ir optimists ar lielo burtu. Runājoties par to, kā dzīvē gājis, viņš joko: “Esmu dzimis 1941.gadā. Galvenais – esmu neprecēts un ar savu māju. Pa dzīvi eju ar optimismu, ja tā nebūtu, tad nekas nekad nenotiktu,” ir pārliecināts vārdadienas gaviļnieks.
Visu mūžu viņš ir strādājis par veterinārārstu. Arī tagad, ja kāds kaimiņš sauc palīgā, Inārs neatsaka. “Dzīvnieki man patīk, ar viņiem es ņemos visu laiku. Par to paldies manai pirmajai skolotājai Irēnai Pitkevičai,” saka Inārs.
Pats gan vairs neturot ne govi, ne cūku. “Kam man tas vienam? Piepalīdzu kādam kaimiņam pie cūkām un tad tieku pie kāda gaļas gabala. Kur tad es viens likšu veselu cūku?” labsirdīgi smej Inārs.
Ikdiena paiet, dzīvojot mājās
Inārs trešdien, 12.maijā, svinēja vārdadienu. Pats saka, ka vietējie viņu sauc nevis vārdā, bet gan par doktoru Kanderu. Tas tāpēc, ka agrāk strādājis par veterinārārstu. “Es par savu vārdu nekad neesmu raudājis. Kādu vecāki ielika, ar tādu arī jādzīvo. Es pazīstu arī citus Inārus. Man neliekas, ka tas ir rets vārds,” uzskata vārdadienas gaviļnieks.
Dienas viņam aizrit, dzīvojot mājās un apdarot dažādus saimniecības darbus. “Te esmu piedzimis un prom no mājām biju tikai armijas un studiju gados. Ērces mani nebaida, jo tepat tuvumā pie mājām ir skudru pūznis, kas ar viņām tiek galā. Katram ir savs ienaidnieks,” zina teikt Inārs.
Ja ir vajadzība, tad vīrs dodas uz pilsētu, piemēram, kad jānomaksā kredīts par televizoru vai jāizņem pensija no bankomāta. Bet, ja jātiek līdz veikalam, tad Inārs sēžas uz sava divriteņa un caur purvu dodas uz Jaungulbeni. “Tikai trīsdesmit minūtes, un esmu Jaungulbenē,” saka Inārs.
