Rudenī būs gads, kopš Gulbenē strādā tiesu medicīnas eksperte rīdziniece Zane Šenberga. Gulbenes apvienotajā tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļā, kurā ietilpst Gulbene, Alūksne un Balvi, viņa ir arī šīs nodaļas vadītāja. Šeit Zane nokļuva pēc nosūtījuma, beidzot studijas rezidentūrā. Rīgā viņai ir papildu darbs – strādā policijā par dežūrējošo eksperti, kurš izbrauc uz notikuma vietām. Uz darbu Gulbenē Zane brauc vienreiz nedēļā, bet, ja ir vajadzība, tad arī biežāk.
Tiesu medicīnas ekspertīzes darbinieku ikdiena ir saistīta gan ar bojā gājušajiem – tiem, kam nāve iestājusies vardarbības dēļ vai ir aizdomas par to, kam nāves cēlonis nav skaidrs, kā arī tiem, kas no dzīves aizgājuši, izvēloties pašnāvību, gan arī ar dzīviem cilvēkiem, kad nepieciešams noteikt miesas bojājumu pakāpi piekaušanas rezultātā, ir ginekoloģiskās ekspertīzes, kas saistītas ar izvarošanām vai netiklām darbībām. Visi ir gadījumi, kad nepieciešami pierādījumi un speciālistu atzinums, ko pievienot lietai iesniegšanai policijā, prokuratūrā vai tiesā, tāpēc atbildība, ko prasa šis darbs, ir ļoti liela. Tiesu medicīnas eksperti nevar raudāt par katru bojā gājušo un pārdzīvot katra nelaimei. Tāda ir šī darba specifika.
Arī otrdien pirms pusdienlaika, kad “Dzirkstele” ierodas uz sarunu ar Zani, laiks ir ierobežots, jo viņai jāveic sekcijas trīs līķiem. Viena no tām ir jaunai sievietei, kura izdarījusi pašnāvību pakaroties.
Kur daudziem no mums uzdzen šermuļus, iedomājoties morgu un līķus, tur Zane mierīgi skaidro, ka sekcijas ilgums ir atkarīgs no gadījuma. Ja vienkāršs gadījums, tad sekcija notiek apmēram stundu, sarežģītāks – trīs stundas. Sekcijas laikā viņa izpēta, kas ir noticis ķermenī, kādi un kā ir iegūti miesas bojājumi, pa kurieni ir sists, tad savukārt var uzzināt, ar kādu priekšmetu ir sists. No krāsas var pateikt, vai tie ir svaigi vai veci miesas bojājumi. Pēc tam viss ir jāizmēra un detalizēti jāapraksta.
Zane norāda, ka Gulbenē darbs ir viļņveidīgi. Ir klusie periodi un ir tā, kad darba ir ļoti daudz. Viņa ir novērojusi, ka pārsvarā cietušie un bojā gājušie ir jaunāka gadagājuma cilvēki, jo runa ir par vardarbību, retāk – veci cilvēki.
Tiek uzskatīts, ka katru gadu pasaulē tiek veikti desmit līdz divdesmit miljoni pašnāvības mēģinājumu, kas nebeidzas ar nāvi. Tomēr palaikam, lai cik tas arī daudziem no mums šķistu nesaprotami, mēs tomēr uzzinām, ka kāds labprātīgi pārtraucis savu dzīvi. Kāpēc cilvēks izvēlas brīvprātīgi aiziet no dzīves? Kādi ir iemesli šādai izvēlei? Vai tas noticis spontāni vai ilgākā laikā plānojot? Vai tas ir bijis gļēvums, lai stātos pretī dzīves grūtībām, vai pārāk liela drosme, varbūt depresija…
Veicot sekciju, Zane necenšas iedziļināties, kāpēc dzīvē notiek tā, ka vieni bauda dzīvi un mēģina smelties prieku visur, kur tas ir iespējams, bet citi nevēlas dzīvot. Viņa atzīst, ka sākumā bija jocīgi, ka dzīvē blakus mums notiek kas tāds, ko mēs pat nevaram iedomāties un ko, šķiet, rāda tikai filmās. Bet, izrādās, nežēlīgas lietas notiek arī tepat mums blakus, īstajā dzīvē, ne tikai kino. Redzot gados jauna cilvēka līķi, viņa tikai nodomā, nu kas tam cilvēkam tik šausmīgs varēja notikt, ka bija jāizdara pašnāvība.
Daktere pieļauj arī tādu domu, ka pašnāvības, iespējams, tiešām ir saistītas ar mēness fāzēm. Viņa savā darbā novērojusi, ka īpaši pēc pilnmēness ir daudz pašnāvības gadījumu, arī ja kāds ierodas ar vienu traumu, tad var gaidīt – drīz būs klāt arī nākamais.
Zane stāsta, ka vairāk pašnāvības tomēr izdara vīrieši. Kāpēc? Uz to viņa var izteikt tikai savus minējumus. Iespējams, vīriešiem vairāk ir problēmu, piemēram naudas problēmas, viņiem ir lielāka atbildība. Un viņi vienkārši nevar ar to visu tikt galā. Savukārt, par jaunākiem ir dzirdēts, ka izdara pašnāvību mīlestības dēļ. Pārsvarā pašnāvības cilvēki izdara dzērumā, un izplatītākais veids pašnāvniekiem ir pakāršanās.
Darbā Zane samērā bieži saskaras ar gadījumiem, kad pie viņas pēc ģimenes ķildas ierodas uz ekspertīzi vīrs un sieva. Abi “kaut ko nav sadalījuši” un ir sakāvušies, bet pārsvarā gadījumu viņi ir guvuši vieglus miesas bojājumus – zilumus un nobrāzumus.
Daktere piemin arī to, ka ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad veikta ekspertīze izvarošanas gadījumos. Vairāk par tiem viņa nevēlas neko atklāt un stāstīt. Savukārt situācijas, kad bojā gājušais vai cietušais ir bērns, Zanes praksē vēl nav bijušas. Cerēsim, ka tādu arī nebūs.
Beidzoties darba dienai, Zane cenšas par darbu nedomāt.
– Tas taču nav bērnības sapnis – strādāt par tiesu medicīnas eksperti?
– Mana mamma un vectēvs ir saistīti ar medicīnu – mamma ir bērnu daktere, bet vectēvs bija ķirurgs. Bērnībā esmu sapņojusi, ka būšu ārste, bet konkrēti, ka man būs šāda specializācija – ne. Tā vienkārši sanāca. Pirmais, kas cilvēkiem ienāk prātā, uzzinot, ka esmu tiesu medicīnas eksperte – ā, tu tur ņemies tikai ar līķiem, bet tā nav.
Līdz 6.kursam tāpat kā citi medicīnas studenti, studēju vispārīgo medicīnu, visi esam ārsti. Pēc 6.kursa bija jāizvēlas specializācija. Es izdomāju, ka šo darbu man patiktu darīt vislabāk, jo tas man šķiet ļoti interesants, tāpēc ka nav vienveidīgs, katrā gadījumā saskaros ar kaut ko jaunu. Katra situācija ir citādāka. No līķiem man nav bail. Vecāki mani atbalsta it visā, ko es daru. Izņemot manus īstos draugus, nezinu pat tādu cilvēku, kurš man nebūtu vaicājis, kāpēc mana izvēle ir būt par tiesu medicīnas eksperti. Protams, nav daudz tādu medicīnas studentu, kuri izvēlas šādu specializāciju.
– Atceries savu pirmo sekciju?
– Pirmo atceros, bet pārējās vairs ne. Rokas nedrebēja. Pirmo sekciju veicu rezidentūrā. Tas bija pirms četriem gadiem. Daktere mani apmācīja, stāvēja blakus, un mēs kopā taisījām sekciju.
Pirmo sekciju, kuru veicu Gulbenes morgā, neatceros. Atceros tikai to milzīgo atbildības sajūtu, ar kādu tā tika veikta. Atbildība, strādājot šajā darbā, ir ļoti liela. Par katru vārdu, kuru uzraksti, ir jāatbild.
– Pēc dabas esat optimiste?
– Jā, jo es daru darbu, kurš man patīk. Mana pārliecība ir tāda – ja dara kādu darbu, tad tam ir jāpatīk. Nevar citādāk strādāt. Mans darbs ir mana sirdslieta. Dažreiz pat ir bail no tā, cik atbildība šajā darbā ir liela. No mana slēdziena, piemēram, ir atkarīgs, vai cilvēku notiesās vai ne. Vai lieta tiks izmeklēta vai slēgta. Tuviniekiem ir jautājumi, kāpēc viņš tur gāja vai kāpēc viņš tur kaut ko darīja. Es to nezinu, tas ir policijas darbs.
Medicīnā ir salīdzinoši nelielas algas, māju uzcelt nesanāk. Tāpēc, ja kāds izvēlas strādāt medicīnā, tai ir jābūt sirdslietai.
– Ko jums patīk darīt ārpus darba laika?
– Spēlēju tenisu. Tas ir mans vaļasprieks. Man ir laba draugu kompānija, ar kuru kopā mēs, piemēram, filmējam dažādas filmas. Paši esam režisori un aktieri. Mums ir tāda tradīcija, ka uzņemtās filmas vienreiz gadā rādām uz lielā ekrāna kino “Rīga”.
Esmu arī liela dzīvnieku mīļotāja.
vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Zane Šenberga.
Dzimusi: Liepājas pusē.
Dzīvo: Rīgā.
Vecums: 31 gads.
Studējusi: Rīgas Stradiņa Universitātē Medicīnas fakultātē, pēc tam rezidentūrā.
Strādā: Gulbenes morgā.
Par Zani:
Māsiņa, pacientu reģistrētāja Inese Abakoka:
“Daktere Zane Šenberga ir ļoti zinoša. Es te strādāju 17 gadus, un ne jau bieži gadās satikt tik zinošu cilvēku medicīnā. Ir patīkami ar viņu komunicēt. Daktere ir saprotoša, ar dziļu cieņu un attiecīgās reizēs ar līdzjūtību izturas pret visiem. Darba atmosfēra ar viņu nekad nav nervoza. Viņa uzticas kolēģiem. Es viņu darbā vienmēr gaidu ar prieku.”
