Daukstu pagasta “Rūķīšu” mājās, kas atrodas Krapā, pavasara vakars izspēlē ēnu spēles, bet kuplā Avotiņu ģimenes saime vēl pat nedomā par atpūtu, jo māmiņai Anitai vēl jāizslauc piena devēja, kur tad vēl vakariņu gatavošana un citi lauku saimniecības darbi, darāmais gaida arī tēti Valdi. Savi plāni šim vakaram ir arī pieciem Avotiņu ģimenes bērniem Laurai, Laurim, Jānim, Līgai un Lindai, jo “Rūķīšos” mīt draudzīgi un darbīgi rūķi. Par sevi Avotiņi visi kā viens saka: “Mēs nebaidāmies no darba, lai darbs drīzāk bīstas no mums!”
Savas ģimenes vēsturē Anita un Valdis savu pirmo ierakstu izdarīja pirms 17 gadiem, kad Jāņos Balvu rajona Lazdukalnā tika svinētas kāzas. “Mēs abi esam no Balvu rajona. Pēc dienesta apmetos uz dzīvi Lazdukalnā. Tur dzīvoja arī Anita, tā arī iepazināmies. Pirms 12 gadiem no kaimiņu rajona pārcēlāmies uz dzīvi “Rūķīšos”,” stāsta Valdis. Saulgriežus gaida ne tikai Anita un Valdis, jo tie ir kā atskaites punkts viņu abu mīlestībai, bet arī 13 gadus vecais dēls Jānis un 10 gadus vecā meita Līga. Citādāk nemaz nevar būt, jo šis ir laiks, kad par viņiem tuvu un tālu tiek skandētas dziesmas, galvās tiek likti ozollapu un ziedu vainagi, siets siers, cepti pīrāgi, kurts ugunskurs, kad pie miera var nedoties līdz pat rīta gaismai. “Lielākoties visi kopā līgojam savās mājās, bet man šogad brīvs tikai Līgovakars, jo tieši Jāņu dienā jābūt darbā,” bilst Valdis, kurš strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļā. Anitai darāmā pietiek uz vietas saimniecībā.
Kopīgi viss iespējams
“Rūķīšu” saimniecība veiksmīgi apsaimnieko 70 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kur rudens pusē viļņojas labības druvas, tiek pļauts siens, kā arī izaudzēts viss pašu ģimenes vajadzībām. Valdis smejas, ka, visu rūpīgi izplānojot, esot iespējams izbrīvēt kādu brīdi, lai palīdzētu arī tuvējiem kaimiņiem. “Rūķīšos” valda nerakstīts likums, ka ir jāstrādā visiem, jo tikai kopīgi iespējams visu paveikt. “Mēdz būt visādi. Ar varu nevienu kaut ko darīt nespiežam. Dēlus vairāk interesē tehnika. Vecākais dēls Lauris, kuram ir 14 gadu, pats prasīja, lai iemācu braukt ar traktoru. Arī Jānis nav skubināms,” saka Valdis. Lielākie bērni, izņemot piecus gadus veco Lindu, stāsta, ka viņiem vasarā galvenokārt tiekot uzticēti ravēšanas darbi. “Ir jau visādi. Atskan iebildumi, ka nepatīk ravēt, bet tad tas, kurš iebilst, saņemas un ir vagā,” piebilst Anita. “Bērni zina, ka viss labais un kārotais ir jānopelna. “Rūķīšos” alga par darbu ir došanās kādā kopīgā pasākumā.
Lielu ģimeni neplānojuši
“Kad apprecējos ar Valdi, nedomāju, ka būsim tik liela ģimene, bet dzīvē tā notika. Tagad esmu laimīga. Nevaru pat iedomāties, ka mums būtu mazāka saime, jo mīlestības pietiek katram bērnam,” dzirdot mammas teikto, viņai cieši kā dadzīši uz brīdi pieglaužas Linda un Līga. “Mums viss ģimenē ir līdzsvarā, tikai makšķerēt lielākoties braucu kopā ar puikām,” smejas Valdis. Anita atceras, ka braucienā uz Ičas upi ģimenes vīriešiem pievienojušās arī sieviešu kārtas pārstāves. “Nav viegli izrauties no lauku darbiem, kas nekad nav padarāmi, bet iespēja atpūsties visiem kopā ir ļoti vajadzīga, jo tad iespējams parunāt arī par to, kam ikdienā neatliek laika,” ievērojis Valdis.
Katram savs talants
Anita un Valdis uzskata, ka katram bērnam jāļauj dzīvē darīt to, kas viņam pašam patīk. “Mūsu pienākums ir dot iespēju bērnam apgūt tādu izglītību, kādu viņš vēlas. Laukos attīstīt bērnu intereses ir salīdzinoši grūtāk nekā pilsētā, kur ir daudz vairāk iespēju,” domā Valdis. Laura jau pavisam drīz beigs Galgauskas pamatskolas 9.klasi un tālāk dosies mācīties uz Balviem Rīgas valsts tehnikuma filiāli, lai kļūtu par grāmatvedi. Viņa sešus gadus spēlējusi meiteņu futbola komandā, bet šogad šo sportisko aktivitāti nācies pārtraukt traumas dēļ. Futbolu spēlē arī Lauris, kurš, cik vien bieži iespējams, mēro ceļu uz treniņiem Gulbenē. Futbolista meistarība apliecināta pat Spānijā. Futbolu iecienījis arī Jānis. “Mēs ģimenē visi esam sportiski cilvēki. Kad vajadzēja piedalīties pašvaldību sporta sacensībās, trenējoties skrējām apkārt Krapai. Katru gadu skolā piedalāmies arī ģimeņu sporta spēlēs,” stāsta Laura, kura, izrādās, raksta arī dzejoļus. Tie publicēti gan pagasta, gan skolas avīzē, skanējuši Mātes dienā. Līga apmeklē Gulbenes mākslas skolas filiāli Galgauskas pamatskolā, kur viņai vislabāk patīkot zīmēt zaķus. “Es gribētu būt māksliniece, kad izaugšu liela,” prāto Līga. Kustīga kā ūdenszāle un ārkārtīgi zinātkāra ir arī mazā Linda, kura jau paspējusi iemācīties lasīt. “Mēs ceram, ka kāds no bērniem gribēs saimniekot arī laukos, bet ar varu palikt “Rūķīšos” nespiedīsim,” saka Valdis.
Gribam justies vajadzīgi
“Rūķīšos” apzinās naudas vērtību un to, cik grūti to pelnīt, tāpēc ar latiem nemētājas. “Tas laikam būtu pēdējā izmisuma robeža, kad es ietu lūgt palīdzību pašvaldībā,” saka Anita, bet Valdis visvairāk vēlas, lai valsts atzītu, ka laukos zemnieku darbs ir vajadzīgs. Arī valsts politika attiecībā pret daudzbērnu ģimenēm, viņaprāt, ir aplama. “Pirms vēlēšanām visas partijas sludina, ka ģimenēs vajag daudz bērnu, ka vajag šīs ģimenes atbalstīt, bet praktiski šo ģimeņu labā netiek darīts nekas,” spriež Valdis. Anita nenoliedz, ka nav viegli apmierināt visu bērnu vēlmes. Par mīļāko un vērtīgāko dāvanu gan svētkos, gan arī ikdienā Anita uzskata bērnu mīlestību. “Mūsu vecāki ir ļoti mīļi, saprotoši, čakli, izpalīdzīgi,” tā māmiņu un tēti raksturo mazie Avotiņi. Nekāds apbalvojums nav līdzvērtīgs šiem vārdiem. “Mēs ar Anitu vēlamies, lai bērni dzīvē sasniedz iecerēto, lai zina, ka viņiem vienmēr piederēs mūsu palīdzība, ka vienmēr būs vecāku mājas, kur atgriezties vai patverties tad, kad ir grūti,” saka “Rūķīšu” saimnieki.
