Jaungulbeniete Aldija Šteina priecājas par pavasari, skaistajiem ziediem un lakstīgalu dziesmām. Šajā laikā viņa svin arī savu vārdadienu. Aldijas vārds nav ierakstīts kalendārā, tādēļ viņas vārdadiena ir 22.maijā, kad ir visu kalendārā neierakstīto vārdu diena.
Aldija šobrīd brīnās, kāpēc mamma viņai ir ielikusi šādu vārdu. “Māsa ir Dzintra, bet kāpēc man ir šāds neparastāks vārds, nemaz nezinu. Taču esmu tīri labi sadzīvojusi ar to, nu jau kopā esam 71 gadu. Kādā raidījumā gan redzēju, ka vienai sievietei arī ir šāds pats vārds, tad jau es neesmu vienīgā,” smejot saka gaviļniece. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka Latvijā dzīvo četras sievietes ar šādu vārdu, vienai sievietei Aldija ir otrais vārds.
Otrs vārds ir Laimrota
Aldija ir pavasara bērns. Dzimšanas diena viņai ir 16.aprīlī, bet vārdadiena – pēc mēneša. “Agrāk jau vārdadiena netika svinēta, cik tad sen ir, kopš 22.maijā svin kalendārā neierakstīto vārdu dienu. Otrs vārds man ir Laimrota, kādreiz tika pasvinēta šī vārdadiena,” stāsta Aldija.
Gaviļniece priecājas, ja uz svētkiem sabrauc viņas lielā bērnu saime. Aldijai ir divi bērni – dēls un meita, seši mazbērni un divi mazmazbērni. Viens mazdēls gan jau divus gadus dzīvo un strādā Anglijā un nevarēs viņu apciemot. “Tā ir pati labākā dāvana – satikt visus savus mīļos. Ko gan citu šajā vecumā vēl vajag?” saka gaviļniece.
Sāp sirds par notiekošo
Aldija visu mūžu ir dzīvojusi un strādājusi Jaungulbenes pagastā. Gan viņa, gan vīrs savulaik strādāja kolhozā “Agrumi”. “Tad vīrs aizgāja armijā un es viena pati ar meitu trīs gadus dzīvoju. Gāja grūti, taču viss tika pārdzīvots. Kad vīrs atnāca no armijas, devās strādāt uz skolu. Tad man dzima puika, bet vēlāk arī es sāku strādāt skolā un pēc tam pienotavā. No turienes arī aizgāju pensijā. Skolā strādāju teļu fermā. Tur bija tik jauki – man ļoti patīk lopiņi. Kad aizeju pie saviem lopiņiem, man vairs nekas nesāp. Citiem ellīgi patīk pa zemi rakāties, bet man – ne sevišķi, daru to tikai tādēļ, ka jādara,” atklāj jaungulbeniete.
Tagad Aldijai kļūst skumji, skatoties, ka viss te ir izputināts. “Man bija tāds prieks, ka šeit bija lopiņi. Vakarā nāca teju vai 80 govis mājās un kur tad vēl lielās teles! Tagad viss ir tukšs, nekā vairs nav. Arī pienotava visa ir izdemolēta. Asaras birst skatoties, ja esi 25 gadus tur nostrādājis,” saka sieviete. Bet visvairāk Aldijai sāp sirds par to, ka šeit vairs nav darba. Arī viņas mazbērni ir darba meklējumos. “Te nevar nekur atrast darbu, un tā visi labākie speciālisti aizbrauc prom, bet lauki paliek tukši. Ja Jaungulbenē tiks vēl nolikvidēta arodskola, te vispār nekas nepaliks,” secina Aldija.
