Lai arī Emīlijai jau krietni pāri septiņdesmit, par dzīvi viņa nesūdzējās, vien reizēm skaļāk vai klusāk pasmaidīja par savām likstām, kas galu galā nav svešas arī daudziem citiem – te laiku palaikam raizes sagādāja veselība, te pārāk ātri izsīcis naudas maciņa saturs.
Vēl pirms deviņiem gadiem gan dzīvojās pavisam citādāk. Tolaik mājās, galda galā, vienmēr sēdēja vīrs Emīls, kurš gandrīz piecdesmit gadus bija viņas stiprais balsts un padomdevējs. Tad viss bija tik sakārtots un vienkāršs. Tiesa, tolaik arī pašas gadu nasta šķita vieglāka…
Pēc Emīla aiziešanas viņsaulē dzīve izmainījās – divās labiekārtotajās istabiņās viņa palika viena. Nu nācās iemācīties sarast ar klusumu ap sevi, izdomāt, kā to aizpildīt. Par laimi, Emīlijas dažādās intereses un optimistes gars pamazām aizgainīja skumjas un lika aizmirst par garlaicību un vientulību. „Re, cik daudz man vēl jāiespēj padarīt!” Emīlija sevi uzmundrināja, pārcilādama gadu gadiem krātos laikrakstus un grāmatas.
Taču krietni sarežģītāk par skumju pārvarēšanu padevās saplānot iztikas minimumu, jo nu divu ierasto pensiju vietā pienācās viena, un nemaz ne tik liela. Valmierā gan dzīvoja dēls ar ģimeni, sievu un trīs dēliem, taču arī viņu ģimenes budžets neatļāva veidot uzkrājumus. Lai arī dēls savulaik bija beidzis augstskolu, tomēr tuvas attiecības ar biznesu viņam neizveidojās. Materiāli palīdzēt mātei viņš gandrīz nevarēja, bet nevajadzēja jau arī, – Emīlija pati kaut kā prata „savilkt galus”, sevišķi jau treknā premjera „treknajos gados”.
Ja vien nepienāktu tie krīzes laiki… Komunālo maksājumu pieaugums noteikti netika saskaņots ar vidējā līmeņa pensionāru iespējām, citādi kāds tur, augšā, būtu pamanījis, ka pāri nepaliek tikpat kā nekas. Un kur nu vēl rūpes par vientuļajiem pensionāriem! To izdzīvošana nu kļuva par nemitīgu atsacīšanos no daudz kā ierasta un vajadzīga.
Tieši tāpat notika ar produktu cenām lielveikalos. Pieauga kā sēnes pēc lietus – it kā nemanāmi, bet strauji. Nu pie labākās gribas varēja atļauties no visa nepieciešamā pa druskai vien. „Toties pārtikas soma krietni vieglāk panesama,” Emīlija sevi mierināja.
Saņēmusi pensiju, viņa kā pirmos tūlīt nokārtoja obligātos maksājumus, neizmirstot arī par telefonu, jo tas nu bija pilnīgi skaidrs, – bez tālruņa neiztikt. Kā gan sazināsies ar bērniem, ar draudzenēm? Un ja nu pēkšņi ievajagas neatliekamo medicīnisko palīdzību?!
Tāpat pāris desmitus latu nācās izdot par pašām nepieciešamākajām zālēm, jo sen zināms – „sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās”. Tāpat reizēm sirds pastreikoja, asinsspiediens neturējās rāmjos…
Nu, pārskaitot maciņā atlikušo iztikas minimumu, izdalot to uz dienu skaitu, kas līdz nākamajai pensijai dzīvojamas, sanāca vien nepilns latiņš dienai… Par laimi, rudenī, ražas laikā, Emīlija nebija slinkojusi, un nu atlika tikai nokāpt pagrabā pēc savāktajiem dārzeņiem vai kādas konservu burkas. „Re, kā labi varēs izdzīvot,” Emīlija atkal sevi uzmundrināja.
Diena sekoja dienai, un, atskatoties uz aizvadītajām, šķita – aiztraukušās gandrīz vai nemanot. Ja sezonas laikā gandrīz vai visu dienu varēja rušināties dārzā, tad ziemā nomoda laiku nācās aizpildīt ar ko citu. Tā par ieradumu jau sen bija kļuvis bibliotēkas un baznīcas apmeklējums, kā arī kora dziedāšana. Protams, neizpalika jau arī bez tīri praktiskām nodarbēm – ik pārdienu iepirkšanās un regulāra dzīvokļa sakopšana. Lai arī, vienai pašai dzīvojot, nekāda lielā nekārtība tur nevarēja rasties, tāpat kāds pārcilājams sīkums vienmēr atradās.
Vairums sieviešu sevi prata nodarbināt ar dažādiem rokdarbiem, bet Emīliju gan tie nerosināja. Pašu nepieciešamāko, kādu zeķu vai cimdu pāri, viņa pa ziemu tomēr noadīja, tāpat aizlāpīja izplīsušos caurumus un sašuva atirušās vīles. Bet Emīlijai bija vēl kāda aizraušanās, saglabājusies no tā laika, kad vēl dzīvs bija Emīls.
Vīrs ļoti aizrāvās ar prāta spēlēm. Visos žurnālos un avīzēs, kuras vien gadījās pa rokai, viņš centās atminēt krustvārdu mīklas. Protams, arī Emīlijai tad gribējās viņam piepalīdzēt, jo, kā laika gaitā noskaidrojās, atsevišķās jomās viņas atmiņā atbilžu bija uzkrājies vairāk.
Un nebija jau nekāds brīnums – Emīlija savulaik bija daudz lasījusi, un mīlestība pret literatūru viņai joprojām nebija mazinājusies. Par sevišķi erudītu viņa gan sevi neuzskatīja, jo skolas laikā tā vietā, lai mācītos, viņa bieži vien prata atrast interesantākas nodarbes. Savukārt pēc vidusskolas beigšanas Emīlija visai ātri apprecējās.
Reiz uz ielas viņa satika senu paziņu, un vārdu pa vārdam sarunā atklājās, ka arī Ilga brīvajos brīžos min krustvārdu mīklas. Turklāt viņa tās neatrod, kur pagadās, bet iegādājas atsevišķas grāmatiņas, kurās apkoptas dažādu veidu mīklas. Pēdējā gada laikā viņa tā novinnējusi pat veselus divdesmit piecus latus!
Saņēmusi no draudzenes ieteikumu darīt to pašu, arī Emīlija krita kārdinājumā. Sapirka dažādus žurnāliņus – „mezglus” un „rūtis” – un tik sākās jauns mīklu minēšanas periods Emīlijas līdz šim gana vienmuļajā ikdienā.
Vienu gan viņa iepriekš nebija parēķinājusi – par mīklu žurnāliņiem nācās maksāt! Par aploksnēm un pastmarkām atbilžu nosūtīšanai arī! Nu pieticīgais budžets negaidot izsīka krietni pirms pensijas saņemšanas dienas…
Bet kā tad izredzes vinnēt lielo laimestu? Un, – ja nu nākamreiz paveicas? Tad visi robi atkal aizpildītos!
Bet cerētā laime Emīlijai pagaidām gāja ar līkumu… Vienīgais ieguvums bija jaunas un vecas paziņas, kuras arī minēja šīs mīklas, un telefonsarunas, kas viņas vienoja. Nevarētu teikt, ka šajās sarunās Emīlija apguva ko jaunu, – biežāk tieši viņas padoms bija noderīgs citām.
Tiesa, šai izklaidei bija arī savs labums – regulāri sasprindzinot atmiņu, tā pakāpeniski uzlabojās. Tā vismaz šķita Emīlijai, jo nu it viegli viņa spēja atcerēties faktus un notikumus, par kuriem izlasīja dažādās grāmatās.
Reizēm gan mīklās gadījās arī tādi jautājumi, uz kuriem atbildes Emīlija nespēja atrast nedz savā mājas bibliotēkā, nedz atmiņā. Tad viņa zvanīja pie blakus dzīvokļa durvīm un lūdza palīdzību kaimiņu dēlam – varbūt viņš varētu atbildi sameklēt internetā. Tik daudz Emīlija zināja, ka tur bija atrodams gandrīz viss. Kaimiņi gan tā drusku ironiski noraudzījās uz šo viņas hobiju, bet palīdzību neliedza.
Tad kādu dienu kaimiņu dēls viņai ienesa žurnālu, kur ar sarkanu pildspalvu bija apvilkts kāds sludinājums:
Vientuļš pensionārs, bez kaitīgiem ieradumiem (līdz 75 g.v.) mīl risināt prāta spēles, meklē draudzeni ar līdzīgām interesēm. (Korpulentas lūdz nerakstīt.) Tālāk sekoja adrese.
Kādas dienas apsvērusi dažādas par un pret iespējas, Emīlija uzrakstīja vēstuli. Tai sekoja vairākas telefona sarunas, līdz Ēriks (tā sauca jauno paziņu) lūdza atļauju atbraukt ciemos. Emīlija daudz nešaubīdamās piekrita – sarunbiedrs rādījās patiešām inteliģents un pieklājīgs kungs.
Nu atlika tikai gaidīt liktenīgo sestdienu. Emīlija rūpīgi sakopa dzīvokli, kurš jau tāpat bija nevainojami kārtīgs, tad pielietoja visu savu izdomu ēdienkartes sastādīšanā, un sestdienas rītā jau agri ķērās pie gardu pusdienu gatavošanas. Pirms likšanas uz galda atlika vien salikt pēdējos akcentus.
Pēc naskas rosīšanās virtuvē tik vien vēl laika bija atlicis, kā saposties pašai un laikus ierasties autoostā. Nu viņa tur stāvēja, mazliet satraukusies un rokā turot „Super Kumas” žurnāliņu – tā bija norunātā atpazīšanas zīme.
No autobusa cits pēc cita izkāpa bariņš atbraucēju, un visbeidzot arī kāds garš, kalsnējs onkulītis, lielu somu un klēpjdatoru rokā turēdams. Mirkli vēlāk no bagāžas nodalījuma viņš izcēla vēl divus čemodānus, un tikai tad ar skatienu sāka meklēt sagaidītāju.
(Turpmāk – vēl)
