Gulbenietis Vilis Stībelis nenoliedz, ka viņam patīkot plēst jokus, tāpēc dzīvesbiedre Rita dažkārt mēdzot dusmoties, jo nespējot atšķirt, kad joks, kad nopietna atbilde.
“Man bija dvīņumāsa Dzidra. Varējām vārdadienas svinēt reizē. Bērnību esmu pavadījis Druvienas pagastā pie pašas Jaunpiebalgas robežas. Aiz “Silmačiem” aptuveni vēl trīs kilometrus tālāk atradās vecāku mājas. Bērnībā tur bija tādi meži, ka ne gala, ne malas. To, kāpēc vecāki man deva Viļa vārdu, gan nevaru pateikt, bet man tas patīk. Tāds īss. Daudz labāks nekā Vilhelms vai Jēkabs,” prāto Vilis. Jaunībā vārdadiena plašāk svinēta, bet tagad lielāku nozīmi Vilis piešķir dzimšanas dienai. “Tā taču katram cilvēkam ir nozīmīgāka, jo pirmo reizi esi ieraudzījis dienasgaismu,” saka Vilis, kuram pēc mēneša būs 72. dzimšanas diena. Vārdadienā viņš gaida ciemos kādu no septiņiem mazbērniem. “Šādās reizēs jau kāds skūpstiņš arī vecam vīram noder,” joko Vilis.
Vīrietis pēc rīkojuma
23 gadus Vilis strādājis par autobusa šoferi Gulbenes 11.autokombinātā. “Tolaik – 1961.gadā – bijām četri latvju tautas dēli, kas sākām braukt pa sabiedriskā transporta maršrutiem. Krustu šķērsu Latviju esmu izbraukājis. Braucu arī uz Ļeņingradu, Veru un Pečoriem. Kad atstājos no šī darba, sāku strādāt toreizējā rūpnīcā “Alfa”, ko vēlāk pārkrustīja par “Mitrānu”. Šobrīd esmu vīrietis pēc izsaukuma un norīkojuma – pensionārēm taču jāpalīdz appļaut dārza malas. Es jau tikai ar rokas pļaujamo. Viss atkarīgs, cik laba izkapts patrāpās. Tēvs mani iemācīja, ka izkapts rūpīgi jāizklapē, tad kalpos ilgi.” Vilis brīnās par cilvēkiem, kuri sūdzas par garlaicību. “Man uz vecumu tā apziņa kļūst lielāka. Ja esmu uzņēmies kaut ko padarīt, tad lūst vai plīst, ir jāpadara,“ apņēmīgi saka Vilis.
Skaitījis Ķenča lūgšanu
Savulaik Vilis pie Gulbenes Tautas teātra režisoriem Olgas Krievas un Pētera Sūča spēlējis teātri, kur viņam iedalītas raksturlomas. “Man nekā daudz piespēlēt nevajadzēja, reiz no dabas esmu jokotājs. Mani jau vispirms pielaikoja lomai. Atceros, ka brīvdabas izrādē spēlēju Ķenča lomu. Biju klāt, kad ar lugu “Alberts” 1985.gada jūnijā ieguvām Tautas teātra nosaukumu,” lepojas Vilis. Lai apgūtu lomas tekstu, viņš to mācījies, pat sēdēdams pie autobusa stūres. “Bieži vien kā izkāpu no autobusa, tā – uz mēģinājumu. Autokombināta direktors gribēja izteikt rājienu par to, ka autobuss nav garāžā, bet kolēģi metās aizstāvēt, ka es taču esmu skatuves mākslinieks,” smejas Vilis.
