Trīs četras dienas pirms pilnmēness iestāšanās policijas ziņu liste kļūst garāka. Redakcijā gan klātienē, gan pa tālruni biežāk vēršas cilvēki, kuru aprakstītās problēmas ir sevišķi neparastas. Ja Mēness ietekmē okeānus, veidodams paisumus un bēgumus, kāpēc lai tas neietekmētu cilvēkus, kuru sastāvā liela daļa ir ūdens, citi joko. Tomēr uz jokiem prāts nenesas kādam, kuram jāuzklausa stāsts par kaimiņiem slepkavām un indētājiem vai nokrāptu pensiju, jo stāžā nav ierēķināti gadi slepenajā dienestā. Tāpat cilvēks jūtas samulsis, ja uz ielas garāmgājējs viņam sāk izklāstīt teoriju par nolaupīšanu un izmisīgi lūdz palīdzēt.
Modelis mainās
Gadu gaitā mainījusies psihiatriskā aprūpe un izpratne par pacientu tiesībām, citāda nekā padomju gados ir ārstniecības un tiesību prakse, stāsta psihiatre un psihoterapeite Rovēna Zarakovska. Piespiedu ārstēšana, ievietošana slimnīcā notiek tikai tad, ja cilvēks ir sociāli bīstams – rada draudus pats sev vai apkārtējiem. Citos gadījumos viņš var ārstēties ambulatori, ja vien vēlas to darīt – regulāri lietot zāles, apmeklēt ārstu, konsultācijas vai nodarbības. Mūsdienu modelis paredz mūsdienu, eiropeisku, sabiedrību – ar augstu iecietības līmeni pret apkārtējiem.
“Emocionālai nestabilitātei ir ļoti plašs spektrs. No slikta garastāvokļa līdz uztveres un domāšanas traucējumiem. Svarīgi atcerēties, ka mēs ikviens kontaktējamies ar pārējiem, izejot no savas realitātes un priekšstatu sistēmas. Taču tās var atšķirties. Tāpēc saskarsme var radīt diskomfortu. Ir jāprot novērtēt un nodalīt, kādā realitātes līmenī saskarsme notiek. Vai līmenis saskan. Vai cilvēks vispār dzird to, ko viņam saka,” teic R. Zarakovska. Piemēram, pieaugusi meita mātei ieminas, ka bērnībā pietrūcis kopības izjūtas pie pusdienu galda, kopīgu ēdienreižu. Savukārt māte aizsvilstas – vai tad bērnībā tev nebija, ko ēst?!
Katrs ir iedomājies kaut ko savu, un viens otru nesaprot. Katram sava realitāte.
Atkāpe par realitātēm
Realitātei ir četri līmeņi vai aspekti, stāsta psihoterapeite. Par objektīvo realitāti liecina fakti, to var pārbaudīt, izmērīt, par to iespējams vienoties. Piemēram, kāda ir istabas temperatūra saskaņā ar termometra rādījumu. Jūrā ir ūdens. Tuksnesī ir smiltis.
Subjektīvā realitāte ir kopēja lielākajai daļai cilvēku. Tie, kuri ir vienā istabā, visticamāk, var vienoties, ka tur ir silti vai auksti.
Individuālā realitāte veidojas, balstoties uz konkrētā indivīda pieredzi, izjūtām, domām. Ja students dodas uz eksāmenu pārliecībā, ka “tas profesors gan ir riebeklis un noteikti grib mani izgāzt”, tā ir studenta individuālā realitāte, kas balstās iepriekšējā pieredzē un noteikti ietekmēs viņa uzvedību.
Savukārt ceturtā – virsrealitāte – ir tā, kas veidojas no pārsteidzīgiem spriedumiem, iedomām vai fantāzijas, taču cilvēks to uztver tikpat reāli kā visas iepriekšējās. Ja vīrs nepārrodas no darba laikus mājās un sievas draudzene noziņo, ka redzējusi viņu mašīnā ar kādu blondīni, no iedomām ātri vien var izaugt scēna, kad vīrs nemaz netiek pie vārda paskaidrot, kas patiesībā noticis. Sieva tāpat jau visu zina.
Mukt un necīnīties
Ja jūs secināt, ka cilvēkam ir sava stabila realitāte, nevajag censties viņu pārliecināt, ka tā tas nav. Ikvienā situācijā ir iespējams vai nu mukt, vai cīnīties, vai arī ieņemt neitrālu pozīciju. Ja sastopat agresīvi noskaņotu cilvēku, kuru pārņēmuši maldi, labāk neiesaistīties “svešā karā”, teic psihoterapeite. R. Zarakovska atzīst, ka iesākumā var būt grūti diferencēt, kad iedomām ir pamats objektīvajā realitātē: “Kamēr iedomas nav izvērtušās murgos, tām var būt objektīvs pamats. Tās var arī nebūt iedomas. Ja cilvēks nesaņem daļu algas, tā var būt kļūda, bet kāds to var iztulkot kā sazvērestību.”
Ja cilvēkam ir uztveres un domāšanas traucējumi, garīga rakstura problēmas, profesionālim ir jāmāk veidot kontaktu, pārslēgties uz viņa realitāti. Sadzīvē katrs reaģē saskaņā ar savu realitāti – kādam tas liekas smieklīgi, cits iesaistās, cits māk strikti norobežoties. Ja vīramāte ir pārliecināta, ka vedekla katrā ciemošanās reizē nozog pāri “bumbiereņu”, ar to strīdēties ir bezjēdzīgi, tāpat kā censties pierādīt pretējo.
Var tieši pajautāt – vai cilvēks ir meklējis speciālistu palīdzību, ieteic R.Zarakovska. Ikviens konflikts jārisina tur, kur tas radies. Ja tā ir nepareizi aprēķināta pensija, jāvēršas valsts iestādē. Ja tie ir draudi dzīvībai vai veselībai – policijā. Ikvienam cilvēkam, to skaitā reportierim, ir tiesības izlemt, kurā brīdī uzklausīšanai pateikt “stop”.
