(Turpinās no 27.maija)
Emīlija jutās mazliet vīlusies… Īsti tāda tipa vīrieši viņai nepatika. Garš un tievs kā makšķerkāts, mazu iesirmu ķīļveida bārdiņu, kuplām uzacīm (kā Brežņevam), deniņos iesirmi matu kušķīši, bet pakausis spīdēja kā nolakots. Ausis atkārušās kā lokatori, bet pats nervozi raustījās.
Nu, bet kas darīts, padarīts… Pēc īsas sasveicināšanās Emīlija izlēma meklēt taksometru, jo atbraucēja ievērojamo bagāžu līdz mājām aiznest viņi pat divatā nevarētu. Nez kādus dārgumus viņš tur vadā līdzi? Nebūs taču nodomājis tā uzreiz pārvākties pie viņas!?
Neko nepaskaidrodams, Ēriks bagāžu sakrāmēja taksometrā un pats lepni apsēdās priekšā – tā labāk varēšot aplūkot pilsētu.
Ienākot Emīlijas dzīvoklī, jau no pirmā acumirkļa bija redzams, ka ciemiņš tur jūtas kā savās mājās. Veikli iekārtojies uz dīvāna, viņš gatavojās atpūsties – no ceļa esot noguris. Emīlija tikmēr steidza uz virtuvi, lai pusdienās galdā liktu siltus ēdienus.
Stundu vēlāk, jau garšīgi paēdis, Ēriks visu izpētīja vēl pamatīgāk un, kā pēdējās apskatījis labierīcības, nu izskatījās vēl apmierinātāks. Viņa paša dzīvoklītis Rīgā esot nedaudz mazāks un pie tam vēl ceturtajā stāvā (nevis tā, kā šeit – otrajā). To viņš uz savu prombūtnes laiku esot „izdevis” drauga dēlam, studentam, kurš nu tur dzīvošot ar draudzeni.
Bet, ja tā pavisam atklāti, – šī pilsētiņa Ērikam liekoties tīri mīlīga, viņam te labprāt patiktu uzkavēties ilgāk. Dzīvoklis arī ļoti mājīgs un ērts diviem, Emīlija arī liekoties simpātiska un izskatoties jaunāka par saviem gadiem,- gan jau abi pamazām saradīšot… Kā nekā – intereses abiem kopējas.
Emīlijai no pārsteiguma aizmirsās viss runājamais – kā tad tā?! Pa telefonu Ēriks teicās tikai pāris stundas paciemoties!
Tad jau ne velti tie lielie čemodāni…
Būdama labsirdīgas dabas, Emīlija izlēma netaisīt lielu traci, vien samiernieciski noteica: „Nu, labi, varbūt patiešām saradīsim, un galu galā tik traki nemaz nebūs.”
Acīmredzami apmierināts ar īso sarunu rezultātu, Ēriks ar visu mantību veikli iekārtojās guļamistabā, – te būšot gan ērtāka gulta, gan savrupāka dzīvošana – netraucēšot virtuves trokšņi. Emīlijai palika caurstaigājamā priekšistaba ar pašauro dīvāngultu.
Tā sākās viņu kopdzīve. Ēriks līdz diviem trijiem naktī savā istabā dedzināja gaismu, darbināja datoru un risināja mīklas, bet no rīta, kad Emīlija modās, vēl saldi šņāca un nogulēja līdz pat pusdienlaikam. Tad piecēlies paziņoja, ka esot ļoti izsalcis, un, izlaizdams brokastu reizi, ķērās pie pusdienām.
Bet Emīlijas ikdiena nu atgādināja vāveres skrējienu ritenī. No rītiem viņa steidza uz veikaliem, meklēdama kur ko izdevīgāk nopirkt. Tad mājās gatavoja pusdienas un vakariņas, mazgāja veļu un „buktēja” Ērika bikses. Viņam tas darbs galīgi nepatīkot. Savulaik šo pienākumu uzņēmusies nelaiķe sieva, bet, viens palicis, viņš reti kad izmantojot gludekli. Parasti viņš mēdzot bikses gludi ieklāt gultā, zem palaga, un tad, naktī virsū guļot, tās pašas iebuktējoties.
Vakaros Ēriks aicināja Emīliju ienākt savā istabā. Nē, ne jau tāpēc, lai ievilktu sev blakus gultā, bet gan – lai viņa līdzētu aizpildīt tās krustvārdu mīklu ailes, kuras pats nezināja. Pēdējo gadu treniņš Emīlijas atmiņu bija uztrenējis, un reizēm viņa pati brīnījās, cik viegli tur atrodams viens vai otrs vārds. Pašus grūtākos atminējumus, tos, kurus savulaik nācās ilgāk meklēt un grūtāk iegaumēt, viņa bija ierakstījusi biezā kladē. Nu arī šo kladi paņēma Ēriks un vārdu pa vārdam ievadīja savā datorā.
Arvien biežāk viņš ieminējās, cik labi būtu, ja mājās būtu internets – tas krietni atvieglotu atminējumu meklēšanu. Kā nekā – dators jau viņam ir.
Pāris dienas Emīlija apsvēra šo domu, līdz piekrita. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ēriks bija apņēmies segt pusi no ierīkošanas izdevumiem. Tiesa, par turpmāko abonēšanu tobrīd runāts netika, un kā vēlāk izrādījās – tā palika Emīlijas ziņā.
Ēriks visai ātri iedzīvojās jaunajā vidē un ātri vien apguva visus viņam interesējošos piedāvājumus. Visvairāk viņš slavēja vietējo bibliotēku, jo tā visādā ziņā esot labāka nekā viņam tuvākā Rīgas „gaismas pils”. Te esot daudzveidīgāka, jaunāka un labāk sakārtota uzziņu literatūra, kā arī izpalīdzīgākas darbinieces.
Droši var teikt, ka Ērika dzīve no pusdienlaika līdz nakts vidum bija piepildīta ar prāta spēlēm – dažāda tipa un veida „krustvārdenēm” visdažādākajos izdevumos. Būdams pārliecināts par savām spējām, savu veiksmi viņš izmēģināja arī televīzijas „prāta spēlēs” – pacīkstējās gan „Zini vai mini”, gan „Lieliskajā piecniekā”.
Kas tajā pašā laikā notika Emīlijas dzīvē? Viņai vairs neatlika laika nedz atpūtai, nedz mīklu minēšanai. Viņas dzīvi nu piepildīja galvas lauzīšana par to, kā sabalansēt trūcīgo budžetu, jo „kopējam katliņam” Ēriks tikai retu reizi atlicināja kādus nieka grašus.
Sev gan viņš neko neliedza. Ērika „darba vietā” blakus datoram pa rokai atradās liela bļoda ar riekstiem vai mandelēm, jo – kā nu bez tām?! Šīs barības vielas ir svarīgas atmiņas nostiprināšanai. Tikpat nozīmīgi laikam jau prāta spēju veicināšanā bija arī nēģi želejā, – arī tos visai bieži Ēriks mēdza sev pirkt. Viens otrs nēģis retu reizi nonāca arī uz Emīlijas šķīvja, bet lielais vairums „aizpeldēja” Ērika vēderā.
Emīlija gan vairākkārt ierunājās par abu kopēju budžetu un krīzes apstākļiem, bet Ēriks arvien izlikās nedzirdam. Viņa jau sāka bažīties, vai ciemiņam nav kas gadījies ar dzirdi. Tomēr aicinājumu sēsties pie pusdienu galda viņš saklausīja pat cauri istabas sienām…
Reiz, kad nudien nevarēja notēlot, ka Emīlijas jautājums nav dzirdēts, Ēriks atļāvās savas pašapziņas uzplaiksnījumu: ne kurai katrai dota tāda iespēja dzīvot kopā ar gudru un erudītu vīrieti no Rīgas un vēl par velti! Emīlijai vēl esot jājūtas pateicīgai, ka viņš neko citu no viņas neprasot.
Nedēļa pēc nedēļas, un it kā nemanot jau pagājuši pāris mēneši. Lai arī kā Emīlija centās, Ēriks arvien biežāk bija īgns un sāka Emīliju komandēt. „Nopērc to, pagatavo šo! Dari tā, nedari šitā!”
Kādu dienu Emīlija apstājās kā zemē ieaugusi – kas noticis ar viņas dzīvi? Kāpēc viņa to pacieš? Vai šis ciemiņš gadījumā nav par ilgu pie viņas aizkavējies?
Bet kā viņam likt aizbraukt, ja vienkāršu runāšanu Ēriks nesaprot? Kam lai lūdz palīdzību? Kaimiņi nekādu prātīgu risinājumu tā uzreiz nespēja ieteikt. Dēls norūca, ka ne jau viņš esot vainīgs pie Emīlijas nelaimes…
Tomēr risinājums radās – kopā par visiem izdevās noskaidrot Ērika Rīgas dzīvokļa adresi. Nu tikai jāatrisina „operācijas” nepatīkamākā daļa…
Kādā novakarē, kad Ēriks izgāja savā kārtējā pastaigā, Emīlijas aizstāvībai dzīvoklī ieradās veseli trīs vīrieškārtas cilvēki. Viņi veikli sakrāmēja mašīnā visu Ērika iedzīvi un bija gatavi kaut tūlīt to nogādāt Rīgā. Pašu vaininieku gan vēl reizi izlēma ielaist Emīlijas dzīvoklī, lai ciemiņš paņemtu dokumentus un tos sīkumus, kurus nolicis sev vien zināmās vietās.
Lai arī Ēriks izskatījās nepatīkami pārsteigts un nelabprāt pieņēma skaļi izteiktos apvainojumus, lamāties viņš tomēr nelamājās. Ātri pārmeklējis „savu” istabu, viņš aizbrauca, pat paldies Emīlijai nepateicis.
Atviegloti nopūtusies, viņa atslīga dīvānā: „Un vairs nekur nav jāsteidzas…” Atvērusi laikraksta pēdējo lapu, neviena netraucēta, Emīlija ķērās pie krustvārdu mīklas risināšanas. Šis murgs nu viņai bija pagātnē.
Minēšanas drudzis
Turpmāk dzīve Emīlijai tā arī būtu ritējusi mierīgi un trūcīgi, ja vien viņa nebūtu kritusi jaunā kārdinājumā – Emīlijai ļoti iepatikās televīziju skatīties spēles „Lielais jautājums” , „Nakts banka” un citas līdzīgās. No sākuma gan Emīlija baidījās zvanīt, lai gan atminējums kņudēja turpat mēles galā. Nu, kā var nezināt tādu atbildi! Nu, kā var!?
