Marija Kalvāne ir Gulbenes novada sociālā dienesta vadītāja. Dzimusi Svaru zīmē. Šodien uzskata, ka darbs Gulbenē ir viņas iekšējā līdzsvara veidotājs, jo pēc īslaicīgas strādāšanas Rīgā ir atradusi iespēju atgriezties tuvāk dzimtajai Balvu pusei, kur ir viņas mājas un ģimene. Marijai ir četri bērni un trīs augstskolas diplomi. Iepriekš viņa strādājusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā Balvos un Rīgā. Par darbu Gulbenē viņa saka – šobrīd vēl iepazīst to.
– Jūsu klienti ir tie, kas vēl nav aizbraukuši uz ārzemēm?
– Ir tāda sajūta. Mūsu klienti ir cilvēki, kam nav iespēju vai nav vēlēšanās doties peļņā uz ārzemēm. Uzskatu, ka rokas nav jānolaiž. Pat ja nemaz neveicas, ir jācenšas kulties ar cerību, ka patiešām beigas būs laimīgas kā tai vardītei, kas iekrita krējumā un pūlējās tik ilgi, kamēr bija to sakūlusi sviestā. Tomēr vairumā gadījumu pie mums atnāk cilvēki, kas savā ziņā jūtas padevušies liktenim. Starp viņiem ir arī jauni cilvēki. Attieksme atkarīga no tā, kādā vidē ir dzīvots līdz šim. Ja ģimenē ir ierasts pārtikt no pabalstiem, arī bērni bieži vien turpina iet to pašu ceļu.
– Arī Īrijā daļa mūsējo iemanās pārtikt no pabalstiem, kas, protams, ir nesalīdzināmi lielāki nekā Latvijā!
– Tomēr uzskatu, ka arī tā ir uzdrošināšanās. Ne jau kurš katrs gatavs aizbraukt uz ārzemēm, zinot, ka arī tur tāpat nav viegli – te ir darbs, te nav. Riskē, brauc, pretendē uz pabalstiem. Labi, ja ārzemēs jau ir kāds paziņa, pie kura var aizbraukt, tas vieš drošības sajūtu vismaz pašā iesākumā. Taču ir daļa drosmīgo, kas izbrauc no valsts, kā saka, uz dullo. Žēl, protams, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas labākas dzīves meklējumos, taču šodien laikam savas valsts patriotisma jūtas cilvēkiem nav primārās.
– Jūs esat to pusē, kas gatavi pamest mājas, lai tikai spētu sevi materiāli nodrošināt?
– Es nevaru citiem ieteikt to, ko pati neesmu darījusi. Esmu sev jautājusi, vai es būtu spējīga aizbraukt no valsts. Šobrīd man liekas, ka nē. Bet kā būtu bezizejas situācijā? Ir arī iespējas tepat blakus. Ne visi tās izmanto. Ne katrs, kas palicis bez darba un ienākumiem, iekopj dārzu vai ir gatavs izmantot vasaru un rudeni kā ogošanas un sēņošanas laiku. Šajā jomā cenšamies rosināt klientus, piemēram, pozitīvi raudzīties uz dzīvi, nesamierināties ar pabalstu vien, kaut ko vēl darīt savā labā, līdzdarboties.
– Vai cilvēkam, nākot pie jums, iepriekš jāpiesakās?
– Mums ir noteiktas klientu pieņemšanas dienas. Arī sociālā dienesta darbiniecēm pagastos katru nedēļu ir šīs divas obligātās klientu pieņemšanas dienas. Taču arī jebkurā citā laikā, kad pie mums ienāk kāds klients, runājam ar viņu. Nekāda audience iepriekš nav jāpiesaka. Mēs runājam ar katru, ieklausāmies. Svarīgi, lai uzklausa arī mūs. Cenšamies ikvienu motivēt uzlabot savu dzīves situāciju. Varbūt kaut kas no tā visa “aizķeras”.
– Jūsu klienti ir nervozi?
– Mēs visi šodien esam nervozi, stresa pilni. Ikvienam ir sava ambīciju robeža. Izejot no tās, rodas nervozitāte. Cerība vienmēr mirst pēdējā. Tā ir jebkuram cilvēkam. Vasaras laiks ir gaišs, saulains. Arī cilvēku domas kļūst cerīgākas. To redzu cilvēkos, kas nāk pēc palīdzības. Nereti cilvēki atnāk pie mums drūmi, kareivīgi, tomēr viņos ir cerības stariņš.
– Kā izskaidrot, ka tomēr joprojām vēl reizēm atklājas cilvēku katastrofāla neinformētība par to, kur var saņemt palīdzību?
– Nedomāju, ka informācijas ir par maz. Jā, ne jau visi lasa avīzes un tur uzzina vajadzīgo. Tomēr mēs visi dzīvojam sabiedrībā. Vajag tikai jautāt! Noteikti radi, draugi, paziņas ieteiks, kā rīkoties. Ja ģimenei ar bērniem piepeši nav, ko ēst, pie mums, sociālajā dienestā, var dabūt pārtikas pakas. Mūsu dienesta darbinieces, kas specializējušās palīdzības sniegšanā ģimenēm ar bērniem, ir ļoti atsaucīgas. Viņas pārzina situāciju un katru ģimeni, kurai vajadzīga palīdzība.
– Kāds ir novada sociālā dienesta klienta vidējais vecums?
– Es dotu 40 gadus. Lielākoties tās ir sievietes ar bērniem un bez darba. Vīriešu ir mazāk. Varbūt viņiem ir vairāk iespēju atrast darbu vai arī vīrieši pēc dabas ir kautrīgāki, tāpēc retāk nāk prasīt sociālo palīdzību. Sievietes savukārt ir uzņēmīgākas un izmanto savas likumīgās tiesības. Visvairāk sirds sāp par ģimenēm ar bērniem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
– Vai uzskatāt, ka krīze ir saliedējusi ģimenes vairākās paaudzēs vai tieši otrādi – atsvešinājusi tuviniekus?
– Krīze nevar iespaidot ģimeniskās vērtības. Kam tās ir, tam ir. Varbūt krīze uzliek savu zīmogu rocībai, turībai ģimenē, taču cilvēciskās attiecības tā neiespaido. Palīdzēšana, atbalsts, iejūtība, labestība, smaids – vai nu tas ir cilvēkā vienmēr, vai arī nav nekad. Cita lieta, ja cilvēkos ir sajūta, ka rīt vēl ekonomiskā krīze valstī nebeigsies. Cilvēki gaida. Cer uz valsti. Ne katrs ir tik drosmīgs, lai dotos projām no mājām kaut vai uz Rīgu un atrastu darbu tur. Daudzi paliek savās mājās un cer, ka atradīs darbu tuvāk dzīvesvietai.
– Šajā ziņā iespēja strādāt par 100 latu atalgojumu daudziem ir reāla izeja vismaz uz laiku.
– Jā, šo iespēju izmanto tie, kas patiešām grib strādāt. Tas palīdz sakārtot ikdienu, jo vienmēr pulksten astoņos ir jābūt darbā. Tas disciplinē cilvēku, ļauj izjust piederību, kas mums katram ir ļoti svarīga. Tā ir arī iespēja būt starp darbabiedriem. Tātad tie ir cilvēciskie kontakti. Bet cilvēks ir sabiedriska būtne. Un, protams, svarīgi ir arī garantētie 100 lati mēnesī. Tas ir atspaids. Kas notiks pēc tam, kad pusgads, šādi strādājot, būs pagājis? Cilvēks atkal var nonākt depresijā un neziņā, kā būs tālāk.
– Vai sadarbojaties ar kristīgajām draudzēm, kas arī nodarbojas ar labdarību?
– Sadarbības nav. Būtu labi, ja mums būtu informācija, ko varam pastāstīt cilvēkiem, kur viņi var vērsties vēl pēc palīdzības ārpus sociālā dienesta. Vajadzētu vairāk sadarboties arī ar sabiedriskajām organizācijām, kas palīdz cilvēkiem. Tas būtu svētīgi.
– Vai sociālais dienests ir arī pasākumu rīkotājs saviem klientiem?
– Tā ir joma, kur vēl daudz jāpiestrādā. Tur arī rezultāti nevar būt tūlītēji. To spriežu pēc pieredzes. Māmiņu dienā bija pasākums mūsu klientu ģimenēm. Izdalījām 25 ielūgumus, taču atsaucība bija tikai no 3 ģimenēm. Laikam cilvēki ne jau reizi vien ir jāuzrunā un jāpierunā atnākt un piedalīties. Grūti pateikt, kas traucē cilvēkiem atnākt un būt visiem kopā – pietrūkst ticības vai vēlmes.
– Varbūt trūcīgie nevēlas tikt izdalīti kā atsevišķa grupa?
– Jā, varbūt. Ir vajadzīga motivācija. Un varbūt biežāk mums jārīko dažādi pasākumi. Ir tomēr jāmēģina iedrošināt cilvēkus. Svarīgi ir iznākt no mājām un piedalīties. Neviens te neskatīsies, kādas kurpes vai kāda kleita kuram uzvilkta. Varbūt daudziem traucē pesimisms, apātija, bet ar to nevajadzētu draudzēties.
– Krīze gan ir, taču pārdevēji veikalos apgalvo: cilvēki alkoholu pērk vairāk!
– Varbūt cilvēki tā meklē glābiņu – ar laika pārbaudītām terapijas metodēm. Pie pudeles cilvēki izrunājas, it kā varbūt kļūst vieglāk, taču līdzi nāk nepatīkamas sekas. Dzeršana laikam gan pagaidām mazumā neiet. Slikti, ja to redz bērni. Trūkums jau neliek vecākiem pļēgurot un dzīvot nesakoptā vidē. Tā ir pašu izvēle. Ja bērni jau mazotnē redz sev apkārt vienu dzeršanu, vardarbību, kas viņus gaida nākotnē? Dzīvē esmu saskārusies, ka bērni no trūcīgām ģimenēm, kurās vecāki nenolaiž rokas, cīnās, arī jau mazotnē iemācās grūtībās nepadoties. Trūkums nav netikums. Es šodien vienmēr visiem vēlu veiksmi. Nezinu, kur tā rodas, laikam Dievs to piespēlē.
