Latvijas ugunsdzēsība 17.maijā svinēja apaļu jubileju – 145 gadus. Gulbenes novadā šī vēsture aizsākusies vēlāk. Fakti liecina, ka pirmie brīvprātīgie ugunsdzēsēji tagadējā Gulbenes novada teritorijā ir bijuši Lejasciemā. Šī vēsture ir aizsākusies pirms 100 gadiem.
Jau pats nosaukums – brīvprātīgie – liecina, ka pirmie ugunsdzēsēji novadā nebija profesionāļi. Šodien līdzās profesionālajam ugunsdzēsības dienestam turpina pastāvēt arī brīvprātīgā organizācija ar saviem entuziastiem un kantorēku Gulbenē, Brīvības ielā, tieši blakus profesionālo ugunsdzēsēju mītnei. Brīvprātīgie ugunsdzēsēji darbojas visos novada pagastos. Viņiem ir savs aprīkojums un pat pielāgota tehnika, piemēram, Jaungulbenē.
Ugunsdzēsējiem bija pūtēju orķestris
Gulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Imants Spenners pārlapojis viņa rīcībā esošo arhīvu, kas liecina – Vecgulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība ir dibināta tikai 1925.gada 16.septembrī, savukārt Lejasciemā – 1909.gada 3.decembrī. Tagadējā Tirzas pagasta Virānē brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība uzsākusi darbu 1933.gada 15.martā, Rankā – 1937.gadā (precīzs datums nav zināms), Lizumā – 1938.gadā (precīzs datums nav zināms), Jaungulbenē – 1935.gada 27.maijā.
“Vecgulbenē pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tika uzbūvēta ugunsdzēsēju depo ēka, tā tapa uz pilsētas valdes atvēlēta zemes gabala. 1934.gada 4.jūlijā Vecgulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība vērsās Gulbenes pilsētas valdē ar lūgumu finansiāli atbalstīt biedrības ēkas būvniecību un saņēma 1500 latus no ugunsgrēku apkarošanas fonda,” stāsta I.Spenners.
Vecgulbenē biedrības vajadzībām līdz 1940.gadam tika iegādāti ar iekšdedzes dzinējiem aprīkoti ūdenssūkņi un divas Vācijā ražotas ”Magirius” markas ugunsdzēsības automašīnas. I.Spenners zina stāstīt, ka Otrā pasaules kara beigās biedrības sagādātā tehnika tikusi izvesta.
Vecgulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība kļuva arī par vietējās kultūras dzīves veidotāju. Biedrībā tika nodibināts savs pūtēju orķestris. Tika ierīkots deju un pasākumu placis tagadējā Daukstu pagasta teritorijā – „Kapukalnā”. „Līdzekļi biedrības uzturēšanai lielākoties tika iegūti no ziedojumiem, koncertiem, kā arī no dažādu pasākumu rīkošanas,” stāsta I.Spenners.
Bija ugunsdzēsēji ar garām ūsām
Pirmie ugunsdzēsēji Latvijā kā likums bijuši vīri ar garām ūsām. Tās audzētas un koptas ne tikai skaistumam, tām bijusi arī praktiska nozīme. Kad ugunsgrēka laikā ugunsdzēsējiem nācās ieiet piedūmotās telpās, viņi samitrinājuši savu garo, spico ūsu galus un bāzuši tos nāsīs. Pēc nostāstiem par šādu vēsturi zina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļas komandieris Vijārs Griķis, kas ugunsdzēsībā ir lietpratējs jau 23 gadus. Protams, mūsdienās profesionālajiem ugunsdzēsējiem ir mūsdienīgs aprīkojums, kas maksimāli pasargā un ļauj strādāt piedūmojumā un karstumā, dzēšot uguni un glābjot cilvēkus. Tomēr ir īpašības, kas šīs profesijas pārstāvjiem ir bijušas vajadzīgas gan pirms 100 gadiem, gan šodien.
“Spēja strādāt komandā. Tā ugunsdzēsējiem vienmēr bijusi svarīga, jo viens cilvēks glābšanas darbos neko nevar izdarīt, ja nevar paļauties uz ikvienu savu kolēģi. Tad iznākums var būt bēdīgs, jo glābēju darbā var būt dažādas bīstamas situācijas. Ikvienam ugunsdzēsējam ir jābūt sajūtai, ka kolēģi atnāks palīgā, neskatoties, vai tas ir ugunsgrēkā, uz ūdens vai zem ūdens,” saka V.Griķis.
Ne tikai dzēš ugunsgrēkus
Līdz ar Latvijas brīvvalsts atjaunošanu 90 gadu sākumā paplašinājās Valsts ugunsdzēsības dienesta funkcijas, paredzot ne tikai ugunsgrēku dzēšanu, bet arī dalību dažādos citos glābšanas darbos. Kopš 1991.gada V.Griķis krāj filmēto materiālu arhīvu par glābēju darbu.
Ugunsdzēsēja profesija ieguva jaunu, plašāku būtību, ko raksturo vārds “glābējs”, kas nāk palīgā, ja notikusi nelaime ūdeņos, uz autoceļa un citos ļoti plaša spektra ārkārtas gadījumos.
Iesākumā ugunsdzēsējiem tika deleģētas glābēju funkcijas, bet glābšanas darbiem nebija gandrīz nekāda aprīkojuma, piemēram, automašīnā pēc avārijas iespiestu cilvēku atbrīvošanai bija tikai viens instruments, lauznis – universālais. Un, lai atbrīvotu cietušos no auto atlūzām, glābējiem nācās strādāt līdz pat piecām stundām. Tomēr Latvijas atjaunotās brīvvalsts gados neatlaidīgi pa mazumiņam tehniskā bāze ir pilnveidota un tagad Gulbenes depo nav jākaunas ievest ciemiņus. V.Griķis saka, ka “arī šodien bez laužņa – universālā neiztikt, taču bruņojums ir kļuvis nesalīdzināmi plašāks, modernāks un sarežģītāks”.Tas nozīmē, ka glābējiem jābūt labi izglītotiem, fiziski un morāli augstā līmenī.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļā līdzās modernajām “Mercedes”, “Scania” un “Renault” markas ugunsdzēsēju automašīnām joprojām ir arī “Zil” markas auto. V.Griķis saka, ka bez vecā labā “zila” iztikt nevarēs, kamēr lauku ceļu stāvoklis nekļūs labāks.
