Dalīties ar padomiem šodien ir visvieglāk. Tas teiciens, ka paēdušais nekad nesapratīs neēdušo, ir tāds, ka ne pielikt, ne atņemt. Arī sociālo darbinieku cītīgi minētais piemērs, ka klientam jādod rokā makšķere, nevis zivs, jau kļuvis banāls.
Tikmēr alkohols kā antidepresants Latvijā iesakņojas cieši. Daudz ciešāk par ticību, ka drīz izkļūsim no ekonomiskās krīzes. Varbūt tāpēc, ka esam tā audzināti – ticēt darba devējam, politiķiem, valstij vairāk nekā sev. Kad pieviļamies, atliek dusmas izgāzt uz sevi, jo, kā prakse rāda, esam bezspēcīgi, vēlme cīnīties pret ārējiem faktoriem nedod rezultātu.
Nupat dzirdēju par ekstrēmas pašterapijas ieteikumu depresijas māktajiem. Vajagot izrakt sev kapu un iegulties tajā uz dienām trim. Tad galva paliekot pavisam skaidra un no slikta garastāvokļa – ne vēsts. Cilvēks pēkšņi sajūtot dzīves garšu un mērķus, kālab un kā dzīvot. Vai šāda metode der visiem? Ja nu iepatīkas gulēt kapā?
Ar tumšām brillēm uz acīm kāds vīrs šonedēļ pats atnāca uz policiju pieteikties. Viņa vadītā auto izraisītā avārijā smagi cietis bērns. No notikuma vietas vīrietis bija aizmucis. Taču vēlāk saprata – nav jau kur sprukt, jāuzņemas atbildība par paša izraisītajām sekām. Kā dzīvot tālāk? Vai jēga lūgt piedošanu, ja maz izredžu to saņemt? Vai nožēlot grēkus šajā grēcīgajā pasaulē, kur katrs redz skabargu otra acī, bet savā nepamana baļķi? Bet vai ir iespējams citāds ceļš, kā vien sākot ar atskaites punktu – sevi?
Gaisma mums pieder vienlīdz un visiem. Tāpat kā tumsa. Gan pirmo, gan otro visi ir vienlīdz pelnījuši. Katram ir izvēles iespēja.
