Pagājušajā nedēļā kārtējo reizi dzirdējām, kā Rīgā kādā parkā suns sakoda bērnu. Lai arī šoreiz daļēji vainīgs bija pats bērns, jo suni kaitināja, tomēr jautājums par patvaļīgu sava suņa palaišanu izskrieties bez pavadas un uzpurņa sabiedriskās vietās ir aktuāls ne tikai Rīgā.
Situācijas mēdz būt dažādas, piemēram, kad dzīvnieks tiek provocēts, bet ir jau arī otra puse. Visu suņu saimniekus nevar mērīt ar vienu mērauklu. Bet tomēr… Lai arī cik mācīts vai miermīlīgs suns, ejot sabiedrībā, tomēr viņam ir jāliek uzpurnis un jāved pie saites, un saimniekam ir jāuzņemas atbildība.
Es mīlu dzīvniekus, bet tas neiekļaujas nekādos rāmjos, ja saimnieks izved suni no dzīvokļa un turpat tikai pāris metrus no daudzdzīvokļu mājas durvīm ļauj nokārtot tam dabiskās vajadzības, kā arī turpat ļauj izskrieties. Reizēm cilvēku visatļautībai nav robežu. Varbūt tomēr cienīsim cits citu!
Vairāki suņu īpašnieki savus mīluļus dievina, un tas jau nav nekas slikts. Bet tad, kad kāds milzenis ir palaists turpat daudzdzīvoķlu māju pagalmos izskrieties un nesas klāt skaļi rūkdams un zobus rādīdams, un dzirdot saimnieka “uzmundrinošo” saucienu no pagalma otras puses – “on horošij, ņe kusajet” (viņš ir labs, nekož), ko darīt? Vai tas ir normāli? Un ja tas palaikam atkārtojas? Vai tiešām atsevišķi bezatbildīgie gaidīs, kad notiks kārtējā nelaime?
Tas nekam neder, ja suņu saimnieki brīvi palaiž savējos mīluļus izskrieties ar pārliecību, ka suns neko sliktu neizdarīs, jo neviens un nekad nevar būt drošs par to, kas dzīvniekam var ienākt prātā.