Dortānu ģimenē, kura dzīvo tepat pie Gulbenes pilsētas robežas Beļavas pagastā, uz Jāņu svinēšanu pulcējas četras paaudzes, viņiem, protams, arī ir savs Jānis. Šogad tāpat kā citus gadus viņu mājās Līgonaktī tiks kurināts ugunskurs, smaržos ozollapu vainagi, ciemos sabrauks radi un draugi, lai lustīgi pavadītu vasaras saulgriežus.
Lielākie svētki ir tad, kad visi sabrauc kopā
Jānis atzīst, ka ir ļoti patīkami, kad svētkos visa Latvija daudzina Jāņus. Savukārt Jāņa vecākais brālis Ivars jokodamies piebilst, ja vēl būtu sava Līga, tad viņu mājās līgošana izvērstos par vēl lielākiem svētkiem.
Jānis pēc profesijas ir pavārs, un, ja vajag, svētku dienās viņš liek lietā savas profesionālās iemaņas. Īpaši viņam patīk gatavot gaļas ēdienus, bez kuriem īsākajā gada naktī neiztikt. “Šašliku marinēju alū, kefīrā, kvasā vai citronā, bet tikai ne etiķī, jo tad gaļa kļūst sīksta. Klāt pievieno piparus un sāli, tad tik jāliek uz grila un jācep!” saka Jānis.
Savukārt viņa vecmamma Irēna agrāk sējusi arī jāņusierus, tagad gan tam pietrūkstot enerģijas, tāpēc uz svētkiem siers parasti tiekot nopirkts veikalā. “Tagad jau ir daudz lustīgāka līgošana, īpaši, ja sabrauc mazbērni un mazmazbērni. Es savā bērnībā šos svētkus neizbaudīju, jo bija grūtie kara gadi,” stāsta Jāņa vecmamma. Arī Jāņa mamma piekrīt, ka lielākie svētki ir tad, kad visi sabrauc, tad netraucē arī tas, ja Līgonaktī uzlīst lietus.
Svešā zemē svētku svinēšana izpaliek
Tikai pērn Jānim vasaras saulgriežus nesanāca svinēt, jo viņš devās peļņā uz Angliju. Dodoties prom uz svešu zemi, asaras neizpalika ne Jāņa mammai, ne vecmammai, ne arī pašam Jānim. Viņš labprāt šeit, savā zemē, gribētu strādāt savu sirdsdarbu – būt par pavāru, bet lāgā nopelnīt šajā profesijā nevar un darbu atrast ir grūti, tāpēc Jānis izlēma doties prom. “Pavārmāksla mani interesēja jau bērnībā. Skatos, ka arī mazā meitiņa izrāda interesi par ēst gatavošanu, īpaši, kad top pankūku mīkla. Pēc Smiltenes tehnikuma pabeigšanas kādu laiku arī strādāju par pavāru dažādās kafejnīcās, tad sekoja darbinieku samazināšana, un kādu laiku es biju bezdarbnieks, tad arī izšķīros par šo soli – doties prom, jo apstākļi spieda,” atceras Jānis.
Ģimenei ir jābūt kopā!
Jebkura svētku diena svešā zemē Jānim likusi justies skumji un sāpīgi. Svētkus nesanācis svinēt, jo bija jāstrādā zemnieku saimniecībā un tur, kur viņš strādāja, citu latviešu nebija.
Jānis stāsta, ka uz Angliju devies viens pats. Sieva Santa, ar kuru iepazinies tehnikuma laikā, un trīs gadus vecā meitiņa Mērija Keita sākumā palikušas Latvijā, bet vēlāk atbraukušas pie viņa. “Tā nav nekāda dzīve, ja ģimene ir šķirta. Grūti, ja viens ir vienā zemē, otrs – citā. Grūti bija vienam pašam. Tikai darbs, darbs un darbs. Sazvanies ar savējiem un viss. Pēc darba paēd, ej gulēt, atkal celies un strādā, neko citu neredzi. Tur nav nekāda medusmaize, ir smagi jāstrādā. Pusē piecos no rīta sāku strādāt un deviņos vakarā beidzu darbu, arī sestdienās un svētdienās bija jāstrādā, jo govis jau negaida. Atpūtas tur nav,” stāsta Jānis.
Iespējams, augustā viņš atkal dosies uz Angliju, kaut gan to darīt viņam ļoti negribas. “Kad esi prom no mājām citā zemē, tā gribas atpakaļ! Vairāk nekā puse manu draugu ir devušies strādāt uz Angliju vai Īriju. Nezinu nevienu no viņiem, kurš negribētu uz mājām. Visi grib, bet viņi cīnās un strādā, jo nav jau citu variantu. Ja šeit būtu lielākas darba iespējas un iespēja arī normāli nopelnīt, domāju, ka visi atgrieztos, bet jaunajiem mūsu valstī “izsisties” ir grūti. Arī tagad daudzi uz Jāņiem ir paņēmuši brīvdienas, lai mājās kopā ar savējiem varētu nosvinēt svētkus,” saka Jānis.
