r piektdiena, 18.jūnija pievakare. Bišu ielas 3.mājas pagalmā klusa rosība. Kaimiņi kurina žāvētavu – taps kūpinājumi. Mūsu kaķenīte Pince spēlējas pagalmā ar suņu meitenīti Bekiju. Un tad atskan pamatīgs troksnis, sagrūst liela malkas grēda. Pinci pamanu uzreiz, tā no izbīļa metas pie manis, bet mazo suņuku nemanu.
Pirmā doma – viņa ir zem sagruvušās malkas. Ar zibenīgu ātrumu svaidu nost malku, pieskrien palīgā vīrs un kaimiņš. Atkraujam nobrukušo malku, bet suņuka tur nav. Mums nevienam pat prātā neienāk doma paraudzīties uz ielu, jo no lielā trokšņa, visticamāk, suņuks bija meties bēgt.
Pārmeklējām visas iespējamās un arī neiespējamās vietas, tuvāko un tālāko apkārtni, bet nekā. Kaimiņš, uzraugot kūpinātavu, ar velosipēdu apmeta pa pilsētu neskaitāmus lokus – veltīgi.
Meklējām palīdzību ar Gulbenes televīzijas un laikraksta “Dzirkstele” starpniecību – neviens neatsaucās, ka būtu manīts noklīdis suņuks, tas nozīmē ka suņu meitenīte Bekija nav noklīdusi, bet izbailēs bēgošu kāds paņēmis par savējo, jo viņa bija vēl maziņa – 4 mēnešus veca, 3,5 kilogramus smaga, apmēram 25 centimetrus augsta, melna ar brūnu pavilnu, brūbu galviņu, palielām stāvām austiņām, brūnām ķepiņām un baltu kakla siksniņu.
Cilvēkam, kurš paņēma mūsu suņuku, gribu pateikt, ka mums šis dzīvnieciņš bija kā īsts ģimenes loceklis, bezgala iemīļots un mēs ļoti skumstam. Visticamāk, ka mazā Bekija savu vārdiņu aizmirsīs, ja viņu tā nesauks, aizmirsīs arī mūsu māju, mūsu smaržu un arī mūs, bet es viņu pazīšu pēc vienas ļoti zīmīgas iezīmes. Pazīšu, kad viņa būs izaugusi, pazīšu pēc gada un vairākiem gadiem.
Gribu teikt cilvēkam, kurš pieņēma šo kucēnu, ka mums viņš bija kā dzīvības eliksīrs, it sevišķi vīram, kurš lielāko dienas daļu pavadīja ar to. Viņai pie mums klājās ļoti labi. Viņa zināja, kad saimnieks kopā ar viņu brauks uz dārzu, kad ies ārā, kad atpūtīsies. Ļoti lūdzu šo cilvēku, kurš paņēma mūsu suņuku, atdot to atpakaļ! Dzīvnieku patversmēs tik daudz nelaimīgu gan lielu, gan mazu suņu gaida, pat ļoti gaida sev mīļu saimnieku un savas mājas, ņemiet no turienes un dariet šos dzīvnieciņus laimīgus, jo gan mēs, gan Bekija bijām laimīgi šeit, Bišu ielā 3-3. Atgrieziet mūsu Bekiju mājās!
Gribu vērsties arī pie citiem cilvēkiem: ja jūs redzat kaimiņos nesen uzradušos sunīti, kas atbilst šim aprakstam, lūdzu piezvaniet pa telefonu 28302888, tas nekas, ka šis cilvēks teiks – ka nopirku vai atradu, vai kāds uzdāvināja… Es savu sunīti pazīšu vienmēr. Cilvēki, esiet cilvēcīgi!
