(Nobeigums. Turpinās no 17.jūnija)
“Varbūt izdosies nosapņot,” šķiroties mierināja Anastasija. „Pilnmēness vakarā tā krietnāk ieēd kādas pāris saceptas gaļas šķēles vai pupu putru, un tad – vai nu nevarēsi gulēt, vai arī redzēsi zīmīgus sapņus…”
Emīlija izmēģināja arī šo ieteikumu. Un tiešām – sapnis rādījās zīmīgs. Vēlēšanas it kā jau notikušas, bet – neviena partija nav tikusi pāri liktenīgajai barjerai… Izrādās, partiju bijis par daudz! Atkal nekā laba.
Kārtīgi pamodusies, Emīlija vēlreiz pārdomāja savu zīmīgo sapni. Jā, partijas tiešām sarodas pirms vēlēšanām kā sēnes pēc lietus. Re, pat kaimiņš, vecais Krišs prāto, ka nevar malā stāvēt, ja visās malās daudzina: “Krīze – tā ir jūsu iespēja!” Pa jokam vai varbūt tomēr pavisam nopietni, gatavodamies deputāta karjerai, runājoties ar ceļā sastaptajiem tautiešiem, viņš bārstījās ar gudriem un zīmīgiem teicieniem: „Niķi nelīdz, naudas vajag”, „Nemal vienu miezi!”, „Muld kā baļļā iekāpis!”, „Tukls kā bandinieka kumeļš”, bet „krīzes” vietā viņš lietoja frāzi „ķeza ķezas galā”. Uz sveicienu „Dievspalīdz!” Krišs parasti dusmīgi atbildēja: „Kur viņš palīdis? Velc laukā!” Nu, īstais deputāta kandidāts!
Kriša vārdu krājums patiešām krāšņs, tāpēc uzklausītāju viņam netrūkst. Vien ar atbalstītājiem neveicas – tie tik vien kā aiz muguras savā starpā pasmejas: „Durnais vecis…” Viņa topošās partijas programma arī tāda paīsa un aģitācija pavāja – cik no mazās pensijas alus pudeles var nopirkt, tik arī domubiedrus atrod. Tiesa, pēc nedēļas viss atkal pačib…
Nāksies laikam paunāties ar kādu prātīgu cilvēku. Tikai – kur lai tādu atrod? Vietējā avīzē ar prātīgiem ieteikumiem bieži publicējas divi sakarīgi kungi – Tenis Nieze un vectētiņš no Līgo. Viņu domas Emīlijai tīri labi patīk. Būs jāmēģina ar šiem kungiem iepazīties,- kas zina, varbūt viņi varēs dot kādu jēdzīgu padomu? Tikai – kur viņus atrast? Varbūt mēģināt ar avīzes starpniecību?
Lai gan – ko Emīlijai dod tāda galvas lauzīšana? Arvien biežāk pēc sirds drapēm kabatā jāmeklē… Varbūt vienkāršāk ir vispār neiet uz vēlēšanām?
Vienvakar, runājoties pa telefonu, Emīlija par to ieminējās Lidijai. Tā acumirklī kļuva pavisam pikta. Vai Emīlija esot pavisam „noskrūvējusies”? Kas par to, ka veca, bet cilvēktiesības un veselais prāts tak vēl esot! Gan jau starp tiem darboņiem vēl radīsies arī normāli cilvēki, tādi, kuriem nav zudusi saikne ar zemi un kuri zina, ko nozīmē iztikas minimums! Ne jau visiem sirds vietā akmens un smadzeņu vietā – naudas zutenis. Lidija pat izteica domu, ka gan jau kaut kur Latvijā ir tāds īsts ģēnijs, kurš pratīs savākt miljonus un izvest visus no purva, un līdz oktobrim viņa vārds kļūs tautai zināms.
Pēc šīs sarunas Emīlija atviegloti nopūtās – lai Lidijai veselība! Vismaz uz kādu laiciņu viņai bija izdevies draudzeni novērst no bezcerīgām domām. Vēl priekšā vasara, gan jau būs kādas labvēlīgas izmaiņas. Kā saka Krišs: „Cerība cilvēku spēcina”, bet spēku Emīlijai vajag.
