Līgonaktī mājās pārnācu tā pavēlāk vai, pareizāk sakot, no rīta. Biju kunga prātā, bet ne tik ļoti, lai neapjēgtu, kas notiek manās paša mājās. Protams, gaidīju, ka sieva svētā niknumā, ka nakti pavadījusi bez manis, man bliezīs ar pannu. Bet tavu brīnumu – tā nenotika. Nodomāju, ka laikam, mani gaidīdama, būs nolūzusi vai no pārdzīvojumiem viena pati alu pārdzērusies un atlūzusi.
Klusām zagos uz gultu, bet tur – pārsteigums. Mana vieta bija aizņemta. Tur jau kāds gulēja un skaļi krāca. Vai tiešām sieva ievēlusies manā gultas pusē? Tā sadzērusies, ka vairs nezina savu vietu? Sāku šo grūst un velt uz gultas otru malu, bet tur priekšā bija šķērslis… Biju nesaprašanā, tāpēc nolēmu krēslu istabā kliedēt. Ieslēdzu gaismu un norāvu segu gultai. Mī un žē! Tur mana sieva gulēja pati savā pusē, bet manējā – kaut kāds svešs vīrišķis. Pats dīvainākais, ka nejutu ne naidu, ne greizsirdību, bet tikai šoku. Gluži mēms blenzu uz šiem. Uz svešā vīrieša plikajām ciskām. Uz sievu naktskreklā. Šis viņai bija par jaunu. Gadus 20 jaunāks, nudien! Dēla vietā šai varētu būt. Nu kā nav kauna pavedināt jaunu puisieti! Kamēr tā prātoju, mana cienītā atvēra acis un nevainīgā balsī teica: “Labrīt! Tad nu beidzot esi pārnācis? Ko brīnies? Uzsedz Jānītim segu! Un pats nāc gulies mums pa vidu!”
Kaut kas traks! Ko viņa iedomājas? Kas es viņai izvirtulis kaut kāds vai? “Lai tas svešais vācas prom!” es teicu cieti kā klints. Sieva neslēpa sašutumu: “Nekā nebija! Es viņu tepat pie mājas pakša jāņuzālēs atradu. Ko Jāņos atrod, tas pieder atradējam. Piecēlu viņu un vedu mājās, labprātīgi nāca līdzi.”
Sapratu, ka sieva ir sameklējusi man vietnieku. Vairs nediskutēju. Vienkārši gāju projām. Nolēmu iet pagulēt pats pagalma jāņuzālēs. Varbūt arī mani kāda jauna, smuka meitene uzlasīs… Pēc brīža tiešām kāda maiga roka mani jau pliķēja. “Tenīt, galīgi traks vai? Lietus taču līst, nāc iesim!” teica sievietes balss. Atvēru acis un satrūkos. Tā bija mana sieva. “Neiešu. Tev tagad ir savs Jānis!” es pretojos. Bet sieva smējās: “Ko tu, Tenīt, man nevienu citu nevajag, tikai tevi. Būsi par daudz alu sadzēries.”
Gāju mājās sievai līdzi. Nekāda Jāņa tur nebija. Tomēr… mana vieta gultā likās tāda kā iegulēta, vēl silta…
Es jums, vīri, saku, nepametiet sievas Līgonaktī vienas, uzticēties viņām nevar!
