Labklājības ministrija nupat pamodusies, ka kaut kas jādara lietas labā, lai veicinātu dzimstību Latvijā. Tagad, kad lielākā daļa jauno ģimeņu cenšas elementāri izdzīvot, šie latviešu tautas glābšanas projekti no izmiršanas šķiet tāds salmiņš slīcējam. Bija laiks, kad valdība ar vieglu roku samazināja “bērnu naudas”. Kuram gan tagad nesas prāts laist pasaulē bērnus, ja nemitīgi jādomā par izdzīvošanu. “Es gribu 4 bērnus, tikai ne šajā valstī….” raksta Santa, portālā komentējot rakstu par valdības vēlmi ar nodokļu atvieglojumiem veicināt dzimstību Latvijā. Tikmēr mūsu nākotne – bērni – pārceļas uz vecāku mītnes zemi – kaut kur plašajā pasaulē. Savulaik karš un pastāvošais režīms citādāk domājošos latviešus spieda meklēt mājvietu svešatnē, tagad to panāca simts gudrie Saeimas namā, kas neredz tālāk par savu degungalu. Un atrunas par krīzi visā pasaulē ir nevietā. Retoriskajam jautājumam “Kas ir valsts?” ir pavisam vienkārša atbilde: “Tie esam mēs, mūsu bērni, mazbērni.” Tas nav retoriski, bet patiess fakts. Mūsu valdībai šīs pamatvērtības nav galvenās. Kāpēc to saprot citās valstīs, bet mūsējā ne?
Statistikas dati izsaka visu: šā gada pirmajā ceturksnī Latvijā piedzimuši par apmēram 600 mazuļiem mazāk nekā tādā pašā laika posmā pērn. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra vēsta, ka šā gada februārī 74 tūkstošos ģimeņu auga viens bērns, 80 tūkstošos – divi, 27 tūkstošos – trīs bērni, 7,4 tūkstošos – četri, bet 2,3 tūkstošos un 2,7 tūkstošos – attiecīgi pieci, seši vai vairāk bērni.
Realizējot projektā izstrādātos atvieglojumus, valdība cer, ka latviešu daudzbērnu ģimenes atdzims. Manuprāt, šīs darbības ir tikai piliens jūrā, lai iecerētais īstenotos.
