Kāda klusa meža malā biezā mellenāja cerā dzīvoja mazs, brūns un pūkains Kāpuriņš. Lai arī vasara bija silta un aicināt aicināja gozēties saulītē, diena šķita ļoti gara un Kāpuriņš jutās ļoti vientuļš. Cik labi būtu, ja blakus atrastos kāds draugs! Varbūt mēģināt to atrast pašam? Ap pusdienlaiku mellenāja ziedos nolaidās mīksta un pūkaina kamene. “Viņa ir tikpat pūkaina kā es un turklāt ar maziem spārniņiem. Tā varētu būt man laba draudzene,” Kāpuriņš nodomāja. “Varbūt mēģināt uzsākt sarunu?”
– Sveicināta! – viņš uzrunāja.
Bet kamene turpināja dūkt un nepievērsa uzmanību Kāpuriņam.
“Varbūt nesaklausīja?” viņš bažīgi nodomāja un uzsauca vēlreiz: – Labdien, cienītā!
Šoreiz kamene nodūca samtainā balsī: – Ko gan tāds pūkains rāpotājs no manis vēlas?
– Vai jūs negribētu būt mana draudzene? – Kāpuriņš bikli jautāja.
– Nav laika! Un kā gan mēs draudzēsimies, ja tu neproti lidot? Kur tavi spārni? Tu jau tikai tāds rāpotājs! – noteica kamene un dūkdama aizlidoja pāri eglīšu jaunaudzei.
Brīdi vēlāk gar mežmalu aizlidoja vairāki tauriņi – tik raibi un koši, ka tos bija grūti nepamanīt. Uz brīdi tie nolaidās grāvja malā ziedošajos pelašķu ziedos, tad aizplivinājās tālāk, lai pēc brīža rotaļīgi trauktos atpakaļ.
– Ah, cik viņi ir laimīgi! – Kāpuriņš skumīgi nopūtās. – Kaut arī es tā varētu!
Izlocījies vairākos līkumos un izslējis muguru lokanā kūkumā, sapratis, ka tā arī no lidošanas nekas nesanāks, pavisam nelaimīgs Kāpuriņš ieslēpās dziļāk mellenājā. Te pēkšņi viņam pāri nolīka liela lapa. Varbūt tā gribētu draudzēties ar Kāpuriņu? Ko niekus, viņa taču pavisam citādāka – zaļa un plakana! Tikai pēc laba brīža Kāpuriņš pamanīja gliemezi, kurš laiski mēroja ceļu no lapas kāta uz augšu un ne mirkli neskatījās apkārt. Kur nu ar tādu vēl runāt par draudzēšanos! “Iedomīgais! Rāpo vien savu ceļu!” nopukojās Kāpuriņš un pavisam saskumis saritinājās kamoliņā. Varbūt rīt ar draugiem veiksies labāk. Nākamajā dienā gar mellenāja ceru visai naski aizrāpoja liela skudra. Jau pēc brīža tai sekoja nākamā un aiznākamā. Cita pēc citas tās stiepa sausas priežu skujas.
– Pagaidiet! Nesteidzieties! Parunājieties ar mani. Es vēlos būt jūsu draugs! – Kāpuriņš sauca.
– Nav laika! – skudras steidzīgi atcirta. – Vai tad tu neredzi, ka mēs strādājam? Jābūvē skudru pūznis. Ko tu laiskojies bezdarbībā? Pastrādā un arī tev vairs nebūs garlaicīgi! “Pastrādā…” pukojās Kāpuriņš. “Kā tad? Ko tad? Nēsāt skujas?” Lai arī kā Kāpuriņš centās izdomāt, kā tad viņa ciltsbrāļi strādā, nekas prātīgs viņam galvā nenāca. Tik vien atcerējās, kā brīdinājumus izvairīties no putniem, jo tie mēdzot ēst vaboles un kāpurus. Viņš atkal paslēpās dziļāk mellenāja cerā. “Tā laikam arī būs jāskumst vienam,” nodomāja Kāpuriņš un atkal saritinājās kamoliņā. Skumjas sev līdzi bija atnesušas arī miegu. Kādu rītu pamodies Kāpuriņš pēkšņi sajutās pavisam citādāk nekā iepriekšējās dienās – kaut kas viņā bija izmainījies. Mēģinādams muguru izliekt tik ierastajā kūkumā, viņš atklāja ko neparastu – viņa ķermenis bija izmainījies! Kāpuriņš vairs nepazina sevi! Nez pa kuru laiku un kā viņam bija izauguši spārniņi! Izpletis tos plaši, viņš izbaudīja jauno sajūtu. Nu arī viņš varēs lidot – līdz grāvja malai, līdz kamenei, līdz skudru pūznim! Un pats atrast draugus! Mirkli vēlāk spārni paši pacēla viņu un aiznesa daudz tālāk – līdz pat ezermalai. Lidodams virs ūdens spoguļa, Kāpuriņš palūkojās savā atspulgā. Neticami! Nu arī viņš bija pārvērties par košu tauriņu!
– Es esmu tauriņš! – viņš gavilēja. – Es varu lidot!
Izliecis lielu loku virs mežmalas, viņš aizlidoja līdz grāvim, kur joprojām ziedēja pelašķi, pīpenes, avenāji un vējā šūpojās lielas smilgas. Tavu brīnumu! Ziedos sēdēja vesels bars tauriņu! Tieši tādi paši kā viņš. Arī vēl tālāk pļavā bija manāmi plivināmies gaišzili un koši dzelteni tauriņi.
– Nāc mūsu pulkā! Lidosim! – tie viņu aicināja.
Taurenītis ar prieku tiem piebiedrojās, un mirkli vēlāk mazo lidoņu pulks kā raibs ziedu mākonis pacēlās virs pļavas. Viņi lidoja pāri meža jaunaudzēm un ezeram, pacēlās līdz koku galotnēm un sniegtos līdz pat saulei, ja vien spārni to ļautu! Tad viņi piekusuši salaidās košajos meža pļavu ziedos, lai paši justos kā puķes. Mazais Tauriņš jau bija aizmirsis savas skumjās Kāpuriņa domas, jo nu viņam apkārt bija tik daudz draugu! Viņš lepni varēja pasveicināt kameni, viegli nolaisties uz lapas blakus gliemezim un vēlēt veiksmi skudrām. Nu viņš jutās patiesi laimīgs.
