Pirmais bērns katrā ģimenē ir kas ļoti īpašs. Viņam tiek veltīta maksimāla uzmanība gandrīz no ieņemšanas brīža – pirmās divas svītriņas grūtniecības testā, pirmie rīta nelabumi, punča briešana, tad dzemdības. Atceros, cik ļoti saviļņota biju pēc Elzas piedzimšanas. Pirmo nakti vispār gulēt nevarēju, rausos augšā ik pēc divām stundām, lai viņu pabarotu. Vismaz grāmatā bija minēts, ka tā jādara, bet citu padomdevēju man tajā laikā nebija.
Līdz brāļa piedzimšanai trīs gadus Elza tiešām bija princesīte, kurai tika visa mana uzmanība, ko viņa arī nemitīgi prasīja. Pat gulēt meitiņa nevarēja aiziet bez rociņas paturēšanas. Kur nu vēl ikdienas pastaigas parkā, baložu barošana, kopīgas rotaļas, spēlēšanās ar lellēm, arī burtu un ciparu mācīšanās. Godīgi sakot, biju norūpējusies, kā meita uztvers vēl viena bērna ienākšanu ģimenē, tomēr viss nokārtojās ļoti labi.
Elzu iesaistījām visā, tiklīdz uzzinājām lielos jaunumus. Ņēmu meitu līdzi uz vizītēm pie vecmātes un uz sonogrāfiju, kopā skatījāmies attēlus, kopā domājām vārdus. Meita ar lielu lepnumu atceras, ka tieši viņas izvēli tagad «valkā» brālis. Gaidīšanas laikā vienīgās neērtības bija tās, ka nevarēju vairs paņemt Elzu opā, kā arī dažas atšķirtības dienas slimnīcā.
Taču neiztika arī bez greizsirdības ainiņām, kad Paulis piedzima. Vairākas nedēļas meita vienkārši ignorēja brāli. Sākumā es pat tā kā dusmojos par to, bet ātri vien sapratu, ka nevajag spiest, un drīz vien viņai interese par mazo uzradās. Labi, ka viņš bija liels gulētājs, tāpēc varēju Elzai turpināt veltīt uzmanību. Brālim augot, tās gan kļuva mazāk, un atkal pieķēru sevi, ka sāku prasīt no Elzas par daudz – ka viņa tagad liela, lai pati ģērbjas, klāj gultu un tā tālāk. Taču ātri vien nācās atzīt, ka viņa tomēr vēl maziņa.
Lai arī tas brīžam nav viegli, cenšos bērniem veltīt vienlīdzīgu uzmanību un izvirzīt vienlīdzīgas prasības, kaut tīri objektīvi mazajam tās ir citas viņa vecuma dēļ. Mūsu ģimenē ir likums nekaitināt citam citu un neraut otram mantas no rokām. Pārējais tiek «iztiesāts» pēc situācijas. Tomēr ģimenes emocionālās labsajūtas dēļ, manuprāt, svarīgāk par visu nemitīgi abiem teikt, cik viņi mīļi, ka ir vecākiem vienīgie un vislabākie, par spīt stiķiem un niķiem, katram vakarā nodziedāt savu šūpuļdziesmu un iedot katram savu buču. Arī klēpī abus divus paņemt nav grūti!
