Maz ir tādu, kas rudenī kaut reizi nav āvuši kājās gumijas zābakus un devušies uz mežu pasēņot vai paogot. Iemesli šai neieinteresētībai varētu būt dažādi. Vispirms jau pilnīga vienaldzība, tad – komforta un ērtību mīlestība, vēl – slinkums, bet emocionālākos šāda izklaide varētu pat baidīt. Ja tā labi visu apsver,- tāda, it kā nevainīga pastaiga mežā galu galā var izrādīties ne mazums ekstrēma vai pat bīstama.
Neticiet? Padomājiet paši: zem kājām mīksts, reizēm šķiet – pat bezdibenīgs sūneklis, – cik tur trūkst – iestigs kāja līdz pašam šekumam! Nedod, Dievs, vēl zābaks pazudīs uz neatdabūšanu! Gandrīz uz katra soļa durstīgas skujas un nokaltuši zari – aizķersies kāja un… Ērces, briežutis un vēl visādi rāpuļi un lidoņi. Brr!
Un tad vēl tās nenosakāmās debespuses! Vai mazums dzirdēts, ka cilvēkam piemeties vadātājs, kas saucis un vilinājis uz austrumiem, lai gan pareizais ejamais ceļš palicis rietumu virzienā? Klīsti nu kā nelaimes putns un ceri, ka kāds atradīs! Un kur nu vēl visi tie savādie trokšņi: čaboņa, šalkoņa, dipoņa, skrapstoņa…
Jā, jā, – Emīlija tam visam piekrīt – var tā būt, īpaši, ja bailēm lielas acis. Par laimi, viņa nepiederēja pie šīs mazākās daļas, tāpēc izmantoja katru iespēju nokļūt mežā, lai atbilstoši sezonai kaut ko ielasītu grozā. Viņa droši devās arī uz purvu, kas tiem, kuri baidās no iestigšanas, sabīšanās un savainošanās, vispār šķiet mīnu laukam līdzīga šķēršļu josla.
Tā arī šodien, iespiedusies kaimiņa mašīnā blakus citiem dzērveņu tīkotājiem – Annai un Kārlim, viņa klausās, kā Alma nepagurdama māca savu kungu Jāni: brauc lēnāk, aizver logu, atver lūku, griez pa kreisi, bremzē… Varētu padomāt, ka šis pirmo dienu pie stūres… Cik nu atceras Emīlija, Jānis jau kolhozu laikos prata stūrēt, turklāt daudz lielākas mašīnas. Būdams pārliecināts nedzērājs, visu šo laiku izticis bez nevienas avārijas. Kas tad Almai vēl regulējams?! Skat, – Jānim jau vaigi piesarkst! Tā jau līdz purvam var arī neaizbraukt!
Pamanījusi aiz loga raibu kazu pulciņu, Emīlija laimīgi izsaucas:
– Re, kādi lopiņi! Vajadzētu mums arī kaziņas audzēt!
– Ei, nu, tu trakā! – iebilst Alma un sāk „apstrādāt” Emīliju. Viņa gan par to nemaz nedusmojas – lai jau! Ne nu viņa tās kazas domā audzēt, nedz kā! Tik vien prātā bija, kā atvieglot Jānim stūrēšanu…
Tā, veiksmīgi vērojot ainavu aiz loga un atrodot arvien jaunus izpētes objektus, garie kilometri itin ātri un nemanāmi ir pieveikti. Kaut kur tepat, šosejas labajā pusē, jābūt takai, pa kuru itin viegli var sasniegt purvu. Kaut kur tepat…
Tikai – krūmi pa labi, krūmi pa kreisi… Un tik biezi saauguši, ka nekas nav cauri redzams. Vai tur mežs, vai pļava, ezers vai purvs… Varbūt nav īstā vieta? Grāvis arī šķiet dziļāks un aizaugušāks nekā pirms pāris gadiem…
Almai šķiet, ka „īstā” vieta ir krūmāju sākumā, Kārlim – ka beigās. Jānis, pēc dabas būdams praktisks un mierīgs cilvēks, savu “Audi” aptur krūmāju rindas vidū un iet izlūkos. Alma, protams, ilgi nespēj palikt malā un, iztraususies no mašīnas, steidz pakaļ vīram. Krūmājos viņa uz labu brīdi iestrēgst, un pakaļ palicēji izdzird skaļas vaimanas par to, cik bezkaunīgi krūmāju zari uzmācoties viņas lielajam skalu grozam.
Arī Anna un Kārlis „izmet līkumu”, meklējot retāku mežu. Emīlija mirkli mīņājas pie mašīnas, īsti nesaprazdama, kam sekot, līdz izvēlas Kārļa plato iemīto taku, pa kuru it droši aizsoļo arī Anna. Pareizais vai nepareizais ceļš, gan jau kaut kur par visiem nonāks.
Ieraugot pirmo baraviku, Annai rodas azartisks sēņošanas prieks, kuram tūlīt padodas arī Emīlija. Labi, ka pēc mirkļa atskan Kārļa ūjināšana, citādi abas, soļojot pa sēņu taku, pavisam aizmirstu, kā dēļ īsti šurpu braukušas.
Tikai mazliet pukodamies par Kārļa steigu, abas drīz vien panāk klaigātāju, un izrādās – viņa trauksmei ir bijis patiess iemesls. Pameža krūmājs palicis aiz muguras, bet priekšā – purvains klajums, kurā visai pasen rakta kūdra. Rakuma bedres nu pieplūdušas ar rāvainu ūdeni un izskatās kā visīstākie akači. Protams, tur viņiem nav ko meklēt. Dzērveņu puduri atrodami nomaļāk, tur arī zeme nelīgosies uz katra soļa.
Kārlis visai pārliecinoši vedina abas ogotājas sev līdzi, un nu jau pavisam drīz viņi nonāk meklētajā vietā. Jau pa gabalu redzams, kāds bagātīgs dzērveņu klājiens viņus gaida! Priecīgi sarunādamies, pa brīdim ūjinādami Almai un Jānim, viņi ķeras pie ogošanas.
Kad pēc laiciņa visi satiekas, noskaidrojas, ka arī pa otru taku var piekļūt dzērveņu vietām, un Almas skalu grozs, it nemaz necietis no zaru uzmācības, jau krietni piepildījies. Iztaisnojuši muguras un pārmijuši dažus vārdus, visi atkal izklīst, lai turpinātu ogošanu.
Tā pavisam nemanāmi un, šķiet, pat pārāk ātri tuvojas norunātais mājup braukšanas laiks. Vēl pa ceļam pieliekdamās pie viena, otra čemura, arī Emīlija lēnām virzās uz priekšu. Dzērveņu spainis jau pilns, pie jostas piestiprināts vēl viens maisiņš ar pāris litriem ogu, bet – tik daudz vēl nenolasīts… Tīri vai žēl… Bet Jānis jau ūjina mājup braucējus.
Ar skumju skatienu atvadījusies no dāsnās purvmalas, Emīlija pošas mājup. Te pēkšņi – acu priekšā pazib kas sarkans. Emīlija ieskatās ciešāk – jā! Viņpus „akačiem” neticami lielām ogām bagātīgi nosēts pauguriņš. Kā lai tādam paiet garām?
Lai pavisam droši nokļūtu pie ogām, jāapiet paprāvs līkumiņš. Bet Jānis arvien nepacietīgāk ūjina…
Varbūt mēģināt taisni? No šī paugura uz to… Un tur – re, tieši kā priekš viņas – platākās bedres dibenā paliels laukakmens. Ja uz tā veikli atspertos, pāri varētu tikt itin viegli…
Labi, mēģinās… Solis, solis un – hop!
Bet-līdzko Emīlijas kājas pirkstgali pieskaras „akmenim”, tas spalgi iekviekdamies trūkstas augšā un, krūmus brakšķinādams, pazūd mežā.
Atmuguriski tenterēdama, no pārbīļa skaļi kliegdama, Emīlija paklūp uz tuvākā ciņa. Tad strauji trūkstas kājās un metas prom. Ne vairs ogas prātā, ne līkums, kurš pirms brīža šķita tik liels.
Tūlīt jau arī uztraukti piesteidzas pārējie. Anna jau pa gabalu sauc:
– Emīlij! Kas? Čūska? Čūska!
Kaut kur aiz viņas dzirdama arī izmisuma pilnā Almas balss:
– Vai man’ dieniņ! Vai man’ dieniņ!
Turpat jau blakus arī Jānis, un jautājumi birst kā pupas – kas un kā? Kā??
Tikai Kārlis klusē. Pamanījis, ka Emīlija aizkavējusies purvā, viņš devies kaimiņieni meklēt. Pa gabalu redzējis sievieti stāvam purvmalā un jau grasījies uzsaukt, kad viņa spērusi sava „taisnā” gājiena pirmos soļus. No meža cūkas skaļā brēciena un trakās auļošanas sabijies pats un ar skubu steidzies viņai palīgā. Kurai viņai? Saprotams taču, ka Emīlijai, lai gan – vēl nevar zināt, kura izbijusies vairāk – ogotāja vai meža cūka… Par laimi – tāds puscūcis vien bijis, citādi – kas to lai zina.
Nu jau arī Emīlija attapusies, jo pavisam dusmīgi izdveš:
– Draņķa lops – manas ogas!!
Pa to laiku Anna savā somā jau sameklējusi sirdspilienus un cukurgraudu un nu tik ņemas Emīliju ārstēt. Kārlis piedāvā savu elkoni, lai līdzētu aiztikt līdz braucamajam. Alma savukārt mudina viņu mašīnā atgulties uz pleca un pa laiciņam tausta – vai Emīlijai roku trīsēšana jau pārgājusi? Emīlija gan pati īsti nesaprot, no kā viņai tā – no pārbīļa vai no dusmām. Tādas skaistas ogas palika uz purva ciņa!
Prātošana par neparasto atgadījumu mašīnā nerimst vēl labu laiku – ko puscūcis tajā bedrē darījis? Sauļojies vai peldējies? Laikam jau īsti labi juties, ja bijis tik cieši piemidzis. Bet pats galvenais – kur gan Emīlija skatījusies, ja tādu lopiņu noturējusi par prastu laukakmeni? Vai gan neredzēja atšķirības?
„Uz ogām, uz ogām,” pie sevis skumji nopūtās Emīlija.
Par spīti lielajām izbailēm, kuras ātri bija pārgājušas (jo viss taču beidzās labi, un galu galā – par to var arī pasmieties), ceļš līdz mājām šķiet ļoti īss. Kā visi vienprātīgi atzīst – brauciens attaisnojis cerības. Ogu un sēņu pietiek visiem – arī Emīlijai. Bet purviņš – purviņš no šīs dienas tiek pie jaunas iesaukas – „Emīlijas akmens”.
