Savējais. Pašu puika. Lejasciemietis. Uzklausa cilvēkus. Izpalīdzīgs. Tā savu pagasta pārvaldes vadītāju Māri Milnu raksturo lejasciemieši. Māris šajā amatā ir aizvadījis pirmo gadu. Šodien Lejasciems svin Pagasta svētkus, tāpēc aicinājām uz sarunu pagasta vadītāju.
– Esmu dzimis un audzis Lejasciemā. Beidzis Lejasciema vidusskolu. Pēc tam studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Mehanizācijas fakultātē. Beidzot studijas, strādāju par mehāniķi toreizējā kolhozā “Komunārs”. Divus gadus esmu strādājis arī “Lattelekom” par elektromontieri. Tā bija iespēja uz Lejasciemu paraudzīties no telefona staba gala. Tad toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Dainis Švika uzaicināja mani nākt strādāt uz pagasta padomi. 1996.gada februārī sāku strādāt pagastā par komunālās saimniecības vadītāju, tad kļuvu par izpilddirektoru. Tagad gadu esmu aizvadījis kā pagasta pārvaldes vadītājs.
– Vai tas, ka kļuvi pārvaldes vadītājs, ir apstākļu sakritība vai apzināts ceļš?
– Neesmu par to domājis. Visticamāk, tā ir apstākļu sakritība, jo tik daudzus gadus biju nostrādājis pagastā, visas problēmas bija zināmas. Atšķirība ir tikai tā, ka tolaik biju izpilddirektors, bet tagad šie amati apvienojas vienā personā. Esmu viss. Tas nozīmē, ka arī atbildība ir lielāka.
– Ir pagājis gads šajā amatā. Kā vērtē šo laiku?
– Man šķiet, ka tad, kad pagasta padome bija kā patstāvīga vienība, strādāt bija vieglāk, jo daudzus lēmumus varējām pieņemt uz vietas. Tagad viss ir jāsaskaņo ar novada domi. Pa šo gadu pie tā jau sāku pierast, bet pirmajos mēnešos jutos mazliet nedroši. To radīja arī tas, ka pirms manis pagastu vadīja Dainis Švika, kurš pagasta labā ir paveicis ārkārtīgi daudz. Pagasta iedzīvotāji viņu joprojām ciena un atceras. Apzinos, ka man ir jāturpina Daiņa iesāktais.
– Kādus jautājumus vajadzētu ļaut izlemt pašai pagasta pārvaldei?
– Šonedēļ pagastu pārvalžu vadītāju kārtējā sanāksmē runājām par iepirkumiem, piemēram, malkai. Izskanēja priekšlikums novadā rīkot kopēju iepirkumu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Šādus un citus līdzīgus saimnieciskos iepirkumus vajadzētu atstāt pagastu pārvalžu ziņā, jo uz vietas tas ir labāk redzams, kā arī šī procedūra ir vienkāršāka. Arī jautājumus, kas saistīti ar zemi, vajadzētu atstāt pagastu pārziņā. Par tiem lemjot novadā, bija neliela aizkavēšanās, bet pamazām viss normalizējas. Īpaši daudz nav arī tādu gadījumu, kad novada dome nebūtu uzklausījusi pagasta vēlmes. Vienīgi tad, kad strādājām pie pagasta budžeta, lūdzām papildu naudu, lai Dūrē atjaunotu pagasta ēku, kur varētu piedāvāt mājokļus cilvēkiem, kuri šobrīd īrē dzīvokļus Sinolē, bet kuriem ir grūtības samaksāt par apkuri. Diemžēl mums tika atteikts. Ir nelielas domstarpības par nodokļiem, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa iztrūkuma segšanai tiek piemērots zemes nodoklis. Esam liels pagasts, tāpēc arī maksājums mums ir vislielākais. Mans uzskats ir, ka, lemjot par šādiem jautājumiem, tomēr proporcionāli vajadzētu ņemt vērā katra pagasta budžetu.
– Pagasta budžets. Cik daudz tas “sasien” rokas?
– Vienmēr var vēlēties, lai budžetā naudas būtu vairāk, bet šajā visiem grūtajā laikā mēs īpaši nesūdzamies, jo atļaujamies arī kaut ko remontēt. Izremontējām rakstnieces Zentas Mauriņas piemiņas istabu, Lejasciema kapsētā esam sakopuši piemiņas vietas, par savu naudu esam seguši pavasara plūdu radītos zaudējumus, jo nevaram gaidīt, kad valsts beidzot atlīdzinās šos zaudējumus.
– Vai, dzīvojot novadā, pagasta iedzīvotāji nesūdzas par nomales efektu?
– Nē, jo uzskatu, ka vienota novada izveide pagastu nav īpaši ietekmējusi. Visas līdzšinējās funkcijas ir saglabātas. Tas, ka novadā ir izveidots vienots sociālais dienests, neko nemaina, jo uz vietas darbu turpina divi sociālie darbinieki. Tāpat kā agrāk strādā arī bāriņtiesa. Nav apsīcis arī kultūras un sporta darbs. Piemēram, ļoti labs pasākums pēdējā laikā bija putu ballīte jauniešiem. Pēc tās izrādījās, ka esam pārspējuši pat Saulkrastus un citas lielas pilsētas. Kad pērn pirmo reizi runājām par tās rīkošanu, diskutējām: atļaut vai neatļaut, jo, nav ko slēpt, pēc diskotēkām estrādē regulāri vajadzēja labot solus un savākt atkritumu jūru, bet šis pasākums sevi ir pierādījis pozitīvi. Arī kultūras namā ir saglabāti visi kolektīvi. No jauna klāt nākusi folkloras kopa, ko vada Jauniešu centra vadītāja Inga Deigele. Tiesa, ir mainījusies darba slodze, kā rezultātā nācās samazināt darbinieku skaitu. Mana kā vadītāja darba sākumā to bija visgrūtāk izdarīt, lai gan lēmumu pieņēmām visi kopā. Neslēpju, esmu pēc padoma vērsies arī pie Daiņa dažādos jautājumos. Nekad neesmu saņēmis atteikumu. Sazinos arī ar citu pagastu pārvalžu vadītājiem. Arī iedzīvotāji ir samierinājušies, ka dzīvo novadā, lai gan apkures sezonas sākumā daži ir zvanījuši uz novada domi, kāpēc siltumu padod naktī, nevis dienā, lai gan par to varēja interesēties pagasta pārvaldē.
– Ko ir izdevies paveikt šā gada laikā, kas vēl jāpaveic?
– Lai kaut ko paveiktu, ir jārēķinās ar naudu, bet mums ir izdevies iekārtot jauniešu centru. Sākumā jaunieši nebija paši sapratuši, kāda būs centra būtība. Daudziem šķita, ka tās būs tikai izklaides, bet šobrīd viss liecina par pozitīvu darbību. Jau ir izveidojusies sadarbība ar Gulbenes jauniešu centru. Diemžēl Lejasciems nav izņēmums, jo jaunieši brauc strādāt uz ārzemēm. Veiksmīgi turpinām iesākto projektu Lejasciema vidusskolā, kur tiek remontēti mācību kabineti. Šajā vasarā beidzot esam ķērušies pie muzeja ēkas sakārtošanas un turpināsim līdz gada beigām. Šogad gribam daļēji sakārtot arī pagasta katlumāju, kam ir vajadzīgs jauns jumts, jauni logi un fasāde. Nākamajā gadā veiksim katlumājas iekšējo telpu remontu. Remontēsim arī Lejasciema kapu kapliču. Lejasciema centrālajā ielā nav ierīkota kanalizācija. Cilvēki izsaka vēlmi pieslēgt privātmājas kopējai kanalizācijas sistēmai, bet tas nav iespējams, tāpēc kopā ar novadu strādāsim pie šā projekta izstrādes un īstenošanas. Te bez Eiropas naudas un pašu līdzfinansējuma neiztiksim. Ūdensvadu pēdējo gadu laikā būtībā ar pašu spēkiem esam sakārtojuši. Ar to problēmu nebūs. Jūlijā sāksim skolas internāta ēkas siltināšanu, jumta maiņu, kā arī sakārtosim ēkas fasādi. Arī šim projektam piesaistīts Eiropas finansējums. 2011.gadā plānojam rekonstruēt pagasta ielas. Pavasaros un rudeņos mazās ielas ir tādas, ka grūti izbraukt ar vieglo automašīnu. Mums ir laba iepriekšējo gadu pieredze, kad, ierīkojot ūdensvadu, atsevišķās ielās ierīkojām labu grants segumu.
– Kādas darba iespējas vasarā varat piedāvāt sava pagasta bērniem?
– Grūti kaut ko piedāvāt, jo nav šo iespēju. Zinu, ka daži jaunieši strādā gateros, aizvietojot strādniekus viņu atvaļinājuma laikā. Turklāt mums šobrīd ir 14 “simtlatnieku”, kuriem arī jānodrošina darbs. Es viņus vērtēju divējādi. No vienas puses, tas ir glābiņš cilvēkiem, kuriem nav citas izejas, no otras puses, tā ir cilvēku “iemidzināšana”. Ir sajūta, ka mēs gribam pieradināt cilvēkus pie simts latiem.
– Kā pietrūkst Lejasciemā šobrīd?
– Lejasciemā būtu nepieciešams neliels autoserviss. Savādi, bet tāda nav, tāpēc palīdzība jāmeklē kaimiņu pagastos vai pilsētā. Pagastā ir 1920 iedzīvotāji, tāpēc serviss būtu ļoti vajadzīgs, kā arī neliela kafejnīca.
– Kas tevi neapmierina novada domes darbā?
– Piedaloties novada domes sēdēs, rodas sajūta, ka nav īstas skaidrības, ko īsti mēs gribam darīt: vai būvēt sporta zāles, vai remontēt ūdensvadus un tamlīdzīgi. Dažkārt šķiet, ka katrs velk uz savu pusi. Pietrūkst konkrētības. Savukārt no valsts puses vēlos lielāku noteiktību solījumu izpildē, piemēram, pašvaldībām vajadzēja maksimāli ātri apkopot plūdu radītos zaudējumus un tos iesniegt noteiktā laikā. Mēs to izdarījām, bet ar to viss arī beidzās.
