Agnija Kārkliņa: “Arī turpmāk dzeja būs mana aizraušanās un iespēja izteikt savas emocijas.”
Agnija Kārkliņa šogad absolvēja Daukstes pamatskolas 9.klasi. Viņas aizraušanās ir dzejas rakstīšana. “Dzeja – tas ir manu domu lidojums, ko es ietērpju vārdos. Tā ir mana sāpe, manas jūtas, tas ir tas, kas man patīk un aizrauj mani,” stāsta meitene.
Agnija atklāj, ka dzeju viņa raksta jau sen. “Tas viss sākās literatūras stundās, kad kā mājas darbu bija nepieciešams uzrakstīt kādu dzejoli. Atklājās, ka man tas tīri labi padodas. Tā arī turpināju rakstīt, kad uznāca iedvesma vai arī bija nepieciešams uzrakstīt kādu dzejoli. Tā nu tagad tas ir izvērties par manu aizraušanos,” atzīst Agnija.
Iedvesmo daba
Pirmais Agnijas uzrakstītais dzejolis bija veltīts Latvijai dzimšanas dienā.
“Mani dzejoļi vairāk ir patriotiski, rakstu dzeju arī par dabu. Es nemēdzu aizrauties ar cilvēku attiecību atspoguļojumu, jo man tas šķiet banāli. Mana mūza ir mani lauki, Daukstes. Lai arī mana faktiskā dzīvesvieta ir Gulbene, manas īstās mājas ir Daukstēs. Te es dzīvoju gan brīvajā laikā, gan arī tad, kad gāju šeit skolā. Es vairāk esmu lauku un dabas bērns. Tur ir viss, kas man ir dārgs, tur ir viss, kas esmu es pati. Man šeit ļoti patīk! Visapkārt ir zaļas pļavas, lauki, koki, skaistas puķes. Tieši daba ir tā, kas mani iedvesmo,” saka meitene.
Raksta nopietnu dzeju
Ikdienā viņa parasti uz lapiņām pieraksta savas atziņas, domugraudus, pārdomas, kas pēc tam noder, rakstot dzejoļus.
“Mana dzeja ir ļoti nopietna, reizēm pat drūma. Man šķiet, ka mākslas darbi cilvēkam top tieši pārdomu un skumju brīžos. Tās ir manas emocijas, kuras pēc tam sarindojas vārdos un teikumos,” stāsta Agnija.
Ir gadījies, ka domas meitenei raisās vēlu vakaros, kad nenāk miegs – viņa skatās, piemēram, pilnmēness naktī pa logu un domās pašas no sevis rodas dzejas rindas.
“Pašreiz man vēl nav tapis sevišķi daudz dzejoļu, jo esmu ļoti paškritiska. Ja man pašai kaut kas tomēr uzrakstītajā dzejolī nepatiks, es to nevienam nerādīšu. Gadās, ka daudzi dzejoļi nonāk pat miskastē. Reizēm gadās arī tā, ka dzejolis ir uzrakstīts, bet pēc kāda ilgāka laika es to nedaudz pielaboju un tad dzejolis iegūst pavisam citu skanējumu,” stāsta jaunā dzejniece.
Saista vēsturiskas tēmas
Agnijas mīļākais priekšmets skolā ir vēsture. Meitene ir rakstījusi arī zinātniski pētniecisko darbu par Daukstu iedzīvotāju likteņiem un dzīvesstāstiem 1949.gada 25.marta deportācijā. Šogad viņa piedalījās zinātniski pētniecisko darbu konferencē. Dalībai konferencē tapa dzejoļi par iepriekš dzirdētajiem atmiņu stāstījumiem. Arī mīļākais no pašas sarakstītajiem dzejoļiem Agnijai ir par šo tēmu.
Agnija daudz lasa arī citu autoru darbus. Tā kā viņai patīk vēsture, viņa ļoti daudz lasa vēstures literatūru. Agnijai patīk latviešu rakstnieku romāni, kuros ir attēlota lauku dzīve un daba. No dzejniekiem meitenei mīļākie ir Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis. Agnija atzīst, ka viņu dzejoļi ir ar dziļu domu un viņai tuva ir tieši tāda dzeja.
Meitene spriež, ka diez vai kādreiz no viņas iznāks īsta dzejniece, taču dzejas rakstīšana noteikti arī turpmāk būs viņas aizraušanās un iespēja izteikt savas emocijas.
Nākamgad Agnija dosies mācīties uz Cesvaines vidusskolu, savukārt pēc vidusskolas absolvēšanas Agnijas tālākie plāni saistīti ar aktiermākslas studijām. Man ļoti patīk teātris, mana sirdslieta ir arī dejošana, šogad dziedāju arī ansamblī. Man patīk radoši izpausties, esmu māksliniecisks cilvēks,” atzīst Agnija. Šobrīd Agnija atpūšas, palīdz vecmammai lauku darbos, uzkrāj spēkus, emocijas un iespaidus, lai rudenī atkal varētu radoši darboties.
***
Man laikam laimi likten’s novēlējis nav,
To arī nelūdzu, kamdēļ pēc nesasniedzamā vairs taujāt.
Bet nu, kad sniega baltums matos iezadzies ir jau,
Man tomēr gribas vēl mazlietiņ raudāt.
Lai arī grūti, bet, ja savā Latvju sētā atgriezties es spētu,
Pie visa tā, kas reiz man bij’ tik dārgs,
Uz mūžu sirdī ieslēgtu tad spožo pļavu zeltu
Un kamolu ar atmiņām, kas toreiz likās smags.
Tur mana bērnība, tur prieka pilnie rīti,
Kad maza meitenīte iet ganos govis vest.
Tur pirmie dūrainīši, mātes izrakstīti,
Kā gan es varēju tos bezkaislīgi projām mest?
Tur pirmā mīlestība, pirmie acu glāsti,
Tur blondais bāleliņš, kas tagad Dieva mierā dus.
Bet kuru interesē šie nelaimīgie mīlas stāsti,
Nav jēgas brēku celt – ir tagad viss jau kluss.
Tur baltie ievu ziedi, maija naktis baltās,
Tur pavasara smarža, kas reiz reibināja tā,
Bet nu tas viss jau nosaldēts ir rudens salnās,
Nu manus sapņu dārzus vienaldzība pārstaigā.
Tur mana jaunība, kur laukos rudzupuķes zied
Un sienāži kur savas vijolītes stīgo.
Tur mana sirds, kur upeslejā lakstīgalas dzied
Un pāri ciemiem aizskan nemirstīgais ‘līgo’!
Es todien aizbraukdama atstāju it visu,
Kas mani jelkad spējis valdzināt,
Bet tagad, lai līdz galam sāpe nenodzistu,
Man tomēr vajag šo to dziļi sirdī noglabāt.
(Šis ir Agnijas mīļākais dzejolis)
