Kurš gan no mums nav dzirdējis kāda aizbraucēja stāstu. Arī es pirms pāris dienām satiku kādu gulbenieti, kurš nesen atgriezies no darba ārzemēs un dalījās savā pieredzē.
Viņš atklāti stāsta, ka nožēlo, ka savu izvēli – doties prom no dzimtenes – nav izdarījis pirms kādiem gadiem pieciem. “Tur jūtos kā cilvēks. Varu normāli nopelnīt. Cilvēki arī tur ir citādāki. Te, Latvijā, kur valda bezdarbs, cilvēki, šķiet, ar katru dienu kļūst ļaunāki un skaudīgāki, un tas jau nav nekāds brīnums, bet gan pašsaprotama lieta – ja tev nav ko ēst, kāds tad tu vari būt?” filozofē aizbraucējs. Daudzi izvēlas grūtos laikus pārlaist tur, prom no mājām, strādājot un nogaidot, ka šeit varbūt situācija uzlabosies. Pa brīdim kāds atkal dodas prom… no sākuma viens, pēc tam ar visu ģimeni. Statistika liecina, ka prom darbā uz citām valstīm ir devusies apmēram simts tūkstoši latviešu. Vai viņiem būtu jājūtas kā nodevējiem? Noteikti, ka ne. Ikviens no mums grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
“Man pieredze un zināšanas noder citā zemē, jo šeit to nevajag, lai cik tas drūmi izklausītos, bet tā ir. Nožēlojami, ka mūsu valsts ir nonākusi tik tālu, cik tā ir tagad. Kādas gan iespējas ir un kādas būs šeit, Latvijā, mūsu bērniem? Un kā lai dzīvo un izdzīvo pensionāri? Tā ir atklāta ņirgāšanās par savu tautu, samazinot to pašu niecīgo “bērnu naudu” un pensionāriem atņemot daļu no pensijas. Tuvojas vēlēšanas, bet tās neko nemainīs. Riebj klausīties viņu pirmsvēlēšanu solījumos. Es vairs neticu, ka situācija šeit uzlabosies. Neticu…, tāpēc nevis negribu, bet man nav iespējams vairs dzīvot šajā valstī,” klusi nosaka aizbraucējs.
