Arvien vairāk pārliecinos, ka tad, ja kāds cilvēks šodien par kaut teiks, kas tas ir “balts”, tad atradīsies desmit citu, kas apgalvos, ka tas ir “melns”.
Tā vietā, lai cilvēks cilvēkā saskatītu labo, tiek meklēts tikai sliktais. Ja kādam dzīvē veicas, tad būs citi, kas neskoposies ar baltu skaudību. Pat tad, ja cilvēks būs iegādājies jaunu mēbeli, būs tādi, kas tā vietā, lai priecātos, ka otram cilvēkam ir izdevies nopirkt kaut ko jaunu, skaudīgi izmetīs: ”Nezina, kur naudu likt! Droši vien tā nav nākusi godīgā ceļā?” un tamlīdzīgi. Tā vien šķiet, ka cilvēki par citiem visu zina daudz labāk nekā paši par sevi. Atliek par cilvēku uzrakstīt kaut ko labu, tūlīt būs tādi, kas šo cilvēku nosauks par zagli, idiotu vai vēl ko citu. Uzskatu, par zagli cilvēku nosaukt var tad, ja tas ir juridiski pierādīts, bet idiots ir garīgi slims cilvēks, kam nepieciešama ārstēšanās. Neviens neesam “dimanta oliņa”, katram ir labās un sliktās īpašības. Arī man, tomēr neuzskatu par drosmīgiem tos, kuri interneta portālā, slēpjoties aiz segvārdiem, savos komentāros izgāž žulti pār otra cilvēka galvu. Lai paliktu neredzams un neatpazīstams, īpaša varonība nav vajadzīga. Šaubos, vai kādam komentāru autoram ir tik daudz drosmes, lai aizietu uz pagasta pārvaldi, domi, iestādi vai uzņēmumu, nostātos konkrētās personas priekšā un atklāti paustu savu viedokli par viņu, nevis anonīmi norādītu, cik laba vai slikta ir, lūk, tā sieviete pelēkajā kostīmā, sarkanajā blūzē vai vīrietis baltajā kreklā. Tā vien šķiet, ka daļa sabiedrības labi jūtas tikai tad, ja ir izdevies kādu nomelnot. Varbūt mēs dzīvotu daudz labāk, ja vairotu labās, nevis žultainās domas par citiem. Pamēģināsim!
