«Cilvēks vēlas piederēt kam lielākam. Tāpēc meklē parametrus vai norādes ārpus sevis, kas palīdzētu saprast, kas viņš īsti ir. Ja cilvēka sūtību definē vien kā bioloģisku funkciju «ēst un kakāt», lielākā daļa tomēr nevēlas to pieņemt, lai gan daudzi tā arī dzīvo. Tāpēc jautājums, kur atrodam dzīves svarīgumu, lai paceltos pāri vienkāršai bioloģijai? Ir pietiekami daudz lietu, kas lielākas par mums un kurās varam ieraudzīt sevi kā daļu no tām, piemēram, dzimtā zeme,» pārliecināts teologs un ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, spriežot par tēmu, kas mulsina daudzu aizbraukušo un palikušo prātus. Kā justies svešumā, īpaši, ja tajā aizdzinuši skaudrie ekonomiskie apstākļi, kā pārvarēt iekšējo konfliktu «mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti», ir jautājumi, ar kuriem ikdienā nākas tikt galā tūkstošiem Latvijai piederīgo.
Ar māju izjūtu
«Pasaule ir mainījusies, jo robežas atvērtas, un neizbēgami notiek kustība vienā vai otrā virzienā. Aiz vien vairāk tiek izskalotas robežas starp tautībām. Cilvēki lielākoties aizbrauc labākas dzīves meklējumos. Viņi atrod vairāk sakārtotu sistēmu ar sociālajām garantijām, kas ļauj īstenot vēlmes, bet, kā cilvēks īsti jūtas svešajā zemē? Īpaši bērni. Viņi it kā ātri integrējas un apgūst valodu, taču atklāts paliek jautājums, kas viņi īsti ir un kur ir viņu saknes,» turpina S.Ratnieks, piebilstot gan, ka ne visiem aizbraukušajiem svarīgs nacionālās identitātes faktors. Īpaši tiem, kas prom devušies tā saucamajā «pirmajā vilnī» pirms ekonomiskās krīzes. «Liela daļa bija vienkārši laimes meklētāji, kuri izmantoja izdevību uzlabot savas dzīves apstākļus. Likteņa ironija ir gan tāda – ja nav speciālas izglītības, tur neviens ar atplestām rokām negaida. Jāpaliek par melnstrādnieku, kaut, protams, minimālā alga te un tur nav salīdzināma. Latvijā par to ir teju neiespējami izdzīvot, tāpēc žēl to, kuri tāpēc spiesti aizbraukt šajā «otrajā vilnī». Daži pat pārdod visu iedzīvi – uz neatgriešanos,» raksturo Sandis, norādīdams, ka jautājums, kas īsti esmu, lielākoties kļūst aktuāls tieši svešumā. «Arī mana personīgā pieredze ir tāda, lai gan neesmu pārāk liels patriots. Padzīvojot kādu laiku ārzemēs, saproti, ka kaut kas velk atpakaļ. Protams, tie ir cilvēki, bet tajā visā var manīt vēl kādu dziļāku domu – tā ir mūsu senču zeme, vieta, kur esam piedzimuši, vide, kur veidojušies, sabiedrība, kultūra, kurai kaut kādā mērā jūtamies piederīgi. Tas gan ir atkarīgs no katra individuālās kultūras un vērtību izpratnes,» stāsta S.Ratnieks.
Valoda, reliģija un svētki
Nacionālo identitāti veido vairāki faktori, pēc kuriem apzināti vai neapzināti tiecamies, kopjam un glabājam. Viena no tām ir valoda, kā arī svētki. «Piemēram, Jāņus galvenokārt svinam tikai tāpēc, ka tie ir mūsu tautas svētki, kaut to patiesā būtība, līdzīgi kā citās senajās tautās, ir auglības rituālu piekopšana. Mēs gan īpaši neaizdomājamies par saturu – kādam svarīgi, lai būtu alus un siers, citam, ka tikai šašliks, bet visi kaut kā «kustamies» tajā,» raksturo ģimenes terapeits.
Par saskarsmes punktu, kas palīdz apzināties nacionālo piederību, var kalpot reliģija. «Tās pamatā parasti ir reliģisks pārdzīvojums, tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kļūst par kādas reliģijas piekritēju, tikai izjūtot lojalitāti pret savu tautu, jo tā bijusi tās ticība paaudžu paaudzēs. Reliģija savā ziņā palīdz apzināties savas saknes. Iespējams, tāpēc nereti ticības maiņa tiek uztverta kā nodevība pret tautu,» skaidro Sandis.
Jāveicina patriotisms
Dzimtā zeme ir ļoti spēcīgs faktors nacionālās identitātes stiprināšanā, bez kā savukārt nav iedomājama lojalitāte pret valsti un tās attīstība. Tomēr tieši valsts, tās iekārta un īstenotā politika visbiežāk kļūst par klupšanas akmeni, kas tās pilsoņiem liek apgalvot, ka viņi nemīl šo vietu.
«Manuprāt, vajadzētu vairāk domāt, kā veicināt patriotismu, kas pēdējos gados nav īpaši darīts. Valstij kaut kādā veidā būtu jāproducē priekšstati, kas mudinātu cilvēkus te palikt un strādāt šīs valsts izaugsmei. Piemēram, sports varētu būt viena no jomām, kas ļautu iedzīvotājiem izlikt savas emocijas un vairot lepnumu par savu tautu,» spriež S.Ratnieks, veltīdams arī kritiskus vārdus valdošajai elitei, kas tendēti rūpēties vien par savu labumu. «Valdība savā ziņā aug kopā ar tautu, bet vājais posms šajā procesā ir cilvēks. Katrs vairāk vai mazāk grib labi dzīvot, tāpēc gatavs iziet uz zināmiem kompromisiem. Mūsu vadošajai elitei tie ir ļoti lieli. Viņi gatavi muļķot tautu, pirms vēlēšanām solot «nopirkt konfektes un aizvest uz karuseļiem», kaut zināms, ka tas netiks pildīts, jo politiskās atbildības līmenis ir ļoti zems,» uzskata Sandis, gan būdams pārliecināts, ka drīz tiks piedzīvota pilsoniskās apziņas pamošanās, kas mazinās plaisu starp tautu un «karali», prasot no viņa lielāku atskaiti par savu darbu.
