Lielākais un spilgtākais notikums pagājušajā nedēļā bija brauciens uz 12. Latvijas amatierteātru festivālu Balvos, kas notiek ik pēc četriem gadiem.
Tur valdīja ārkārtīgi jauka atmosfēra. Tā bija iespēja atkal satikties ar jau zināmajiem režisoriem un ieraudzīt atkal jaunas sejas. Jāatzīstas, ka manas domas diemžēl kavējās pavisam citur, jo vienmēr šādos pasākumos esmu piedalījusies kopā ar Inesi Stalidzāni. Pirmo reizi mēs nebijām kopā, tāpēc, iespējams, visu izbaudīju citādāk nekā ierasts. Īpaši man patika festivāla otrā diena un Teātra iela, kas bija tik dzīva un patiesi mīļa, aizraujoša. Mēs, cilvēki, it kā katrs kaut kur skrienam un kaut ko darām, bet tajā brīdī, kad rosība sākās Teātra ielā, mūs visus vienoja kaut kas kopīgs. Tas lika ikvienam apzināties, ka mēs esam latvieši, ka mīlam teātri un spēlējam to. Neraugoties uz mūsu personīgajām izjūtām, uz apkārt notiekošo, visi bija ļoti cerīgi, griboši strādāt, pilni ar jaunām idejām. Arī izrādēs katrs režisors un aktieris bija meklējis kaut ko jaunu un vienreizēju. Bija ārkārtīgi jauki! Kopā ar Stāmerienas pagasta amatierteātri iestudējām Aivara Bankas lugu “Sausā lapa”, ko rādījām festivālā, tāpēc spilgtā atmiņā vienmēr paliks, ka festivāla laikā satikās trīs aktieri, kuri šajā lugā ir spēlējuši bomža lomu. Šo tikšanos, ko pavadīja fotografēšanās, varētu nosaukt par vienas izrādes miniatūro salidojumu. Fantastiska bija festivāla atklāšana. Arī šoreiz pasākuma organizatori bija meklējuši kaut ko jaunu. Kur tad vēl krāšņais uguns šovs, kad visu teātru režisoru nestās gaismiņas sasaucās ar aktieru nestajām gaismiņām. Uguns šovs atkal lika domāt par tālāko, mudināja jaunām idejām, lika apzināties, ka ir jāmīl tas, ko mēs darām, jāmīl vieta, kur dzīvojam. Vismaz manī tajā brīdī pārņēma tādas izjūtas.
