Šis noslēpums nav nekāds noslēpums, bet visiem pensionāriem labi pārzināma dzīves situācija, un šis stāvoklis mūs nomāc. Daudzi apgalvo, ka dzīvi varot baudīt jebkurā vecumā un vietā. Bet kāda gan dzīves baudīšana notiek vairākumā pagastu un arī visā Latvijā?
Uz roku pirkstiem saskaitāmi gadījumi, kad pensionāru pāris vai vieninieks ārzemēs apmeklē kādu deju un dziesmu festivālu. Mūsu pensionāri cīnās par izdzīvošanu, mokās ar savām kaitēm, kuru izdziedināšanu ģimenes ārsts sen atzinis par maz ticamu. Galvenais gada notikums ir Ziemassvētku eglīte, pie kuras vēl sapulcējas daži pagasta pensionāri ar līdzpaņemto “groziņu”, kurā nekas īpašs nav atrodams.
“Nu saki, Jēci, kas tā par dzīvi bez jautrības, humora un arī dancošanas? Bet tikai vairāk saistās ar aizgājēju atcerēšanos, klusi apspriežot, cik solīdi, skaisti un dārgi ziedi sagūluši uz kapa. Nu ko lai dara šādā situācijā, vai tā patiešām nav glābjama un kaut cik uzlabojama?”
“Būtu gan,” Jēcis domīgi saka, “ja mūsu pensijas tiktu palielinātas līdz 250 latiem mēnesī, kā tas jau varēja un vajadzēja būt jau kopš 1996.gada.”
“Nu, jā, Jēci, nerunāsim par mākoņiem, tos mums nesasniegt! Mēs esam tādi paši kā visi, kuru algas tiek cirptas, pielīdzinātas, samazinātas. Redzi nu, par gāzi maksāsi par 30 procentiem vairāk.”
“Izbeidz!” Jēcis mani nervozi pārsteidz, “man ir pavisam cita ideja.”
“Nu, klāj vaļā savu ideju!”
“Saki, vai mēs augustā nevarētu aizlaist uz ārzemēm, uz deju festivālu? Es ierosinu braukt uz Malāziju.”
“Nu kāpēc tieši tur,” es pārjautāju.
Jēcis ar smīniņu atbild: “Tu esi caur un cauri nesapraša. Tur meitenes danco basām kājām, plikiem pupiem un kolosāli gora pakaļas. Ne velti mūsu kungi raujas uz šīm grūti sasniedzamām vietām.”
“Jēci, bet ko teiks mūsu laulenes? Te lieta nebeigsies ar saucienu “dullie veči”.”
