Ticības nav nevienam, uzskata Pēteris Melbārdis, uzņēmējs.
Es joprojām neredzu, par ko balsot. Esmu nonācis pie slēdziena, ka ir kardināli jāmaina visa sistēma – ne tikai vēlēšanās, bet arī politikā. Taču diskusijas tomēr pierāda, ka vismaz tuvākajā laikā tas netiks izdarīts. Tas nozīmē, ka paļauties var tikai uz sevi, taču, lai paļautos uz sevi, kaut kas tomēr ir vajadzīgs arī no valsts.
Ticības vairs nav nevienam. Kāda var būt runa par ticību? Aiziet, piemēram, uz kādu biroju un pateikt, ka man ir kāda ideja, kas tiks noraidīta, bet pēc kāda laika šī ideja tiks īstenota tikai zem cita uzvārda? To es nedarīšu! Uzsākt ražošanu ar riskantu nodokļu politiku, attīstību un noieta tirgu? To es jau izdarīju pirmajā Godmaņa laikā, kad noticēju jaunajai valstij un uzsāku ražošanu, bet pēc 2,5 gadiem tika atvērtas visas robežas vaļā un mana izaudzētā produkcija vairs nevienam nebija vajadzīga, jo spāņu gurķi bija lētāki.
Es neesmu pesimists un maizītei vienmēr atradīšu iespēju nopelnīt, bet labāk nelasu avīzes un neskatos ziņas, jo tur stāsta tikai slikto.
Pagaidām esmu neizpratnē, saka Austra Veikšāne, Gulbenes mūzikas skolas direktore.
Pašreiz esmu pilnīgā neizpratnē. Domāju, ka es kā pilsone esmu ļoti neizglītota par daudziem momentiem, kas notiek valstī. Zinu tikai to, ka es nevaru izdarīt pareizo izvēli. Viens, kas man ir skaidrs – ir jāiet un jābalso. To es varu pateikt ar pārliecību, viss pārējais pagaidām ir lielā miglā tīts.
Iepriekšējās vēlēšanās, izdarot izvēli, vadījos ne jau pēc partiju programmām, jo tās taču nekad nav pildītas. Partiju programmas vienmēr tiek sastādītas ļoti labas, bet vai kāds kaut ko reāli var dot Latvijai? Mani ļoti ietekmē personības, cilvēki. Un tomēr tik ārkārtīgi gribas kaut kur saskatīt godīgumu. Protams, kā jebkurš cilvēks, es esmu ļoti subjektīva. Ja vienā partijā būs cilvēki, kas kā personības man ļoti nesimpatizēs, tad par tādiem nebalsošu. Nesen lasīju kādu rakstu, pēc kura man radās dziļas pārdomas. Rakstā bija runāts par iemesliem, kāpēc mums tik ļoti slikti iet Latvijā. Tie ir milzīgie kontrasti – tāpat kā šīsvasaras lielie karstumi un milzīgi aukstā ziema, tāpat milzīgie kontrasti mūsu sabiedrībā. Protams, rudenī mēģināšu kaut kādus “par” un “pret” savilkt un iet balsot.
Kādreiz vēlēšanas bija kā svētki, pauž Ainārs Biezais, uzņēmējs.
Tauta, man šķiet, ir šobrīd ļoti vīlusies politiķos. Es domāju, ka liela daļa pat negrasās vispār iet uz vēlēšanām. Cilvēkos valda pesimisms, un viņiem šķiet, ka neko vairs nevar mainīt, arī aizejot uz vēlēšanām. Arī pašam brīžiem nolaižas rokas – vēlē, par ko gribi katrās vēlēšanās, bet rezultāts atkal ir tāds pats, ir tie paši cilvēki un viss turpinās. Un tomēr, par spīti visam, es domāju, ka ir jāiet uz vēlēšanām un ir jābalso. Mans viedoklis ir tāds, ka nevajadzētu vēlēt par tiem, kas jau ir bijuši, bet par pilnīgi jaunām sejām. Varbūt tie kaut ko spēs mainīt. Ja neiesim un nebalsosim, var gadīties, ka vara var aiziet prom no latviešiem. Tie, kas aizies uz vēlēšanām, tie savēlēs tos, kas viņiem simpatizē.
Protams, es esmu piedalījies arī iepriekšējās vēlēšanās, taču uz pirmajām vēlēšanām, kad bija neatkarīgā Latvija, visi gājām kā uz svētkiem, jo tomēr šķita, ka vari kaut ko lemt, taču ar katrām vēlēšanām arvien vairāk zūd ticība gan partijām, gan arī cilvēkiem, kas tās pārstāv.
