Gulbeniete Ilze Nogobode ir populāra sabiedrības dāma, kuru pazīstam kā aktīvu Gulbenes Rotari kluba biedri, autoralliju organizatori, bijušo Ceļu satiksmes drošības direkcijas sabiedrisko attiecību speciālisti, tagad – kā Latvijas Krājbankas Gulbenes centra vadītāju. Sarunā ar “Dzirksteli” Ilze dalās pārdomās par šo laiku un sevi tajā.
– Tev ir veiksmīga cilvēka imidžs!
– Droši vien manī ir kāds iedzimtais gēns, jo, no malas raugoties, citiem liekas, ka es nekad neraudu, tikai smaidu. Vecāki mani stingri audzināja, vienlaikus ļaujot brīvi izpausties. Man mamma teica, ka varu darīt visu, ko gribu, bet tā, lai pēc tam neko dzīvē nebūtu jānožēlo. Esmu no tiem, kas nerada problēmas tur, kur to vispār nav. Nepielaižu sev negatīvo klāt, man nepatīk intrigas un skaudība. Visā cenšos saskatīt labo. Esmu cilvēks bez maskas. Varbūt tāpēc vienā ziņā man ir viegli dzīvot, bet varbūt arī grūti, jo katram, arī man, ir jādomā, kā neļaut nodarīt sev pāri. Varbūt ir brīži, kad mana atklātība vēršas pret mani pašu. Jā, reizēm ir nācies apdedzināties, bet tāpēc jau nav mainījusies mana būtība. Man ir svarīgi, lai būtu tīra sirdsapziņa, lai es darītu darbu, kuram ticu, lai uz darbu ietu ar prieku, lai iedegtos par to. Šobrīd man katra darba diena ir saistīta ar jauniem notikumiem, jaunu cilvēku iepazīšanu, kas nenoliedzami ir arī interesanta pieredze. Man gribas strādāt radoši. Varbūt šajā ritmā mazāk laika atliek pašai sev, relaksācijai.
Bija laiks, kad man noteikti gribējās dzīvot un strādāt Rīgā. Likās, ka laukos ir par maz telpas, kur izpausties manai enerģijai. Tomēr laika gaitā ir izrādījies, ka labi jūtos savā mīļajā Gulbenē. Iespējams, arī tāpēc, ka par karjeru dzīvē man ir svarīgāka ģimene. Un vēl pavisam noteikti manas dzīves vadmotīvs ir cilvēciskās attiecības. Nav svarīgi, kādu amatu ieņem cilvēks, vai pelna un cik pelna. Man materiālās vērtības ir pakārtotas cilvēciskajām. Protams, man arī nauda nav mazsvarīga. Tomēr es nekad nedarītu darbu tikai samaksas vai materiālu mērķu dēļ. Laikam tieši tāpēc manas ģimenes māja joprojām tiek iekārtota, mēs nesteidzamies. Kā ir, tā ir labi.
– Pēc dabas esi līdere?
– Neformālā līdere. Tāda biju jau skolas gados. Man nekad nav bijis mērķis apliecināt sevi kā par citiem pārāku cilvēku. Tos, kam tas patīk, ātri nolieku vietā. Vienmēr ir licies, ka jākļūst par plecu tiem, kas paši sevi neprot aizstāvēt. Vairot labo – tā ir mana iekšējā vajadzība, kas saglabājusies līdz šai dienai. Tieši tāpēc esmu atsaukusies uzaicinājumam iesaistīties Gulbenes Rotari klubā, kur mēs darām labus darbus, izmantojot pašu saziedotos līdzekļus. Cerot darīt labu sabiedrībai, kurā dzīvoju, savulaik iesaistījos politikā. Toreiz sevi pieteica jauns politiskais spēks – “Jaunais laiks”. Ar to saistīju Latvijas nākotni. Tomēr ar laiku sapratu, ka politiskais teātris mani nesaista. Es neesmu tam radīta.
– Laikam neesi tas cilvēks, kas sevi redz visu mūžu vienā darbavietā.
– Man dzīvē līdz šim ir bijušas tikai divas darbavietas. Nav daudz. Taču tās neatbilst manai pirmajai izglītībai. Sākotnēji pēc profesijas biju veterinārārste, jo kopš bērnības man ļoti patika dzīvnieki – suņi, zirgi – un bija doma saistīt dzīvi ar dzīvnieku ārstēšanu. Lielā mērā mani vecāki atbalstīja šo ideju, un tā es jau pēc 8.klases pabeigšanas Galgauskas pamatskolā devos mācīties uz tehnikumu. Manas skolotājas uztraucās, kāpēc neeju tālāk mācīties uz vidusskolu, bet es laikam gribēju ātrāk dzīvē nostāties pati uz savām kājām. Pēc tehnikuma iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, kur veterināriju studēju četrus gadus, līdz sapratu, ka no manis tomēr neiznāks laba ārste, jo ar dzīvnieku mīlestību vien ir par maz. Sapratu, ka man ir psiholoģiski grūti pieņemt to, ka ārstam nākas arī veikt ķirurģiskas operācijas. Un tad es izvēlējos citu darbības jomu, kļūstot par Ceļu satiksmes direkcijas sabiedrisko attiecību speciālisti. Tas savā ziņā bija izaicinājums, jo darbu nācās apgūt praksē.
– Tas bija interesants laiks?
– Es sapratu, cik svarīgi ir iemācīties cilvēkus uzrunāt tā, lai viņi sadzirdētu, lai veidotos kontakts. Pēc cilvēka acīm var redzēt, vai viņš ir sapratis sacīto. Bija interesanti iemācīties pastāstīt ceļu satiksmes noteikumus tā, lai mani saprastu gan 1.klases bērns, gan vidusskolēns 12.klasē. Es ar prieku atceros šo laiku, tomēr nenožēloju bet lepojos ar to, ka piekritu piedāvājumam strādāt akciju sabiedrībā “Latvijas Krājbanka”. Tas ir jauns izaicinājums, cits darba apjoms. Ģimenes locekļi iedrošināja mani izdarīt šo izvēli. Arī darbs bankā man vispirms bija jāapgūst praksē. Tomēr sapratu, ka bez atbilstošas izglītības neiztikt, tāpēc otrreiz dzīvē sāku studēt augstskolā – šoreiz uzņēmējdarbību Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Jauno darba piedāvājumu pieņēmu, kad valstī vēl nenojautām par ekonomiskās krīzes tuvošanos. Tā šodien iespaido, tā nav beigusies, kaut jau redzam gaismu tuneļa galā. Arī es esmu iemācījusies vairāk plānot savas finanses. Kaut vai ar vasarā sarūpētām ievārījuma burciņām! Tomēr pats galvenais – mums ir jāmācās par savām problēmām neklusēt. Ja ir trauksme, ka kļūst sarežģīti nomaksāt kredītu, ir laikus jānāk uz banku un jārunā par to, jāmeklē risinājums. Parāds nav kas tāds, ko var nomest un aizmirst. Tas smagums velkas visu dzīvi līdzi, ja cilvēks rīkojas bezatbildīgi.
– Tagad tev ir iespēja arī izpausties kā darba kolektīva vadītājai.
– Viennozīmīgi viens pats cilvēks dzīvē neko nevar paveikt, apkārt ir nepieciešami cilvēki, kuri atbalsta. Manā pārraudzībā ir piecas struktūrvienības. Jebkurš sākums nav viegls, jo cilvēkiem vajag laiku, lai iepazītu cits citu. Man ir svarīgi būt ar kolektīvu uz viena viļņa. Saviem darbiniekiem vienmēr saku, lai nestāsta man desmit iemeslus, kāpēc nevaram paveikt darbu un sasniegt mērķi, lai labāk nosauc kaut vienu paņēmienu, kā mēs varam izdarīt nepieciešamo. Svarīgi, kā kolektīvā veidojam savstarpējās cilvēciskās attiecības, vai spējam pārrunāt arī to, kā šodien jūtas katrs no mums, kā mums iet mājās.
– Kur ir veiksmes formula, lai cilvēkam izdotos iegūt prestižu darbavietu?
– Jebkurš darba devējs painteresēsies darba meklētāja iepriekšējā darbavietā, lūdzot raksturot šo cilvēku kā darītāju un kā kolēģi saskarsmē ar kolektīvu. To ikvienam vajag atcerēties. Neviens darba devējs neņems “kaķi maisā”. Ir svarīgi, vai cilvēks iepriekšējā darbavietā ir strādājis ar atdevi un no sirds.
– Vai tev ir savi argumenti, kāpēc neesi aizbēgusi no Latvijas?
– Zinu, ka es nekad nebrauktu projām no šīs valsts. Esmu dzimusi zīmīgā datumā – 4.maijā. Es būtu gatava šeit iet slaucīt ielas vai rakt zemi, lai tikai man būtu maize un nenāktos pamest dzimteni. Man nekad nebūtu kauns darīt fizisku, melno darbu. Ja vajadzēs, es darīšu. Nekur nav tik labi un tik skaisti kā Latvijā. Man sāp par visiem, kas aizbrauc no šīs valsts un nedomā atgriezties. Protams, ir situācijas, kad cilvēkiem nākas doties peļņā uz ārzemēm, lai atmaksātu neapdomīgi ņemtos bankas kredītus. Visu cieņu tiem, kas tā rīkojas un cītīgi maksā. Ticu, ka šie cilvēki atgriezīsies mājās.
– Ģimene – vai tā ir miera osta?
– Bija laiks, kad priekšroku devu nevis klusai ģimenes dzīvei, bet tusiņiem kopā ar draugiem. Šobrīd manī ir iekšēja vajadzība pēc miera ostas ģimenē. Ģimene ir mans tabu. Brīvdienas pavadām visi kopā ceļojot, sportojot, veicot mājas darbus un kaut vai vienkārši nedarot neko. Protams, priecājamies uzņemt ciemiņus un draugus. Man joprojām palaikam ir nepieciešamas arī sarunas ar draudzenēm pie kafijas tases. Priecājos, ka mans dēls aug ļoti patstāvīgs, sabiedrisks, komunikabls. Viņš pats ar visu tiek galā. Liekas, ka viņš no saviem vecākiem ir mantojis labākās īpašības.
