Nevaru nepiekrist Jēča domām, ka mūsu ceļi un braukšanas ātrums uz tiem atbilst pensionāru braukšanas stilam, jo tiem nav kur steigties. Nu ar pārējiem ir problemātiski, bet tur arī ir savs attaisnojums, ceļu policistiem nodrošināts darba lauks un valstij ienākumi.
Nu, kurā kasē tie ieplūst, nebūsim tik ziņkārīgi un nemēģināsim to noskaidrot, jo tas ir bezcerīgi, tāpat kā meklēt naudu, kuru maksājam (papildus) benzīna cenai.
Pie mums viss esot caurspīdīgs, tikai tīts dziļā miglā. Un tajā miglā ir pazuduši daudzi jo daudzi miljoni. Protams, tiesībsargājošās iestādes strādā, kā saka, savu iespēju robežās, kaut ko jau atrod, mazāku zivtiņu noķer, jo mēs esam mailītes, tāpēc izķeramas. Haizivīm vajadzīgi citi tīkli, un mums tādu nav.
“Visnotaļ pareizi, Jēci, tu esi domājošs cilvēks.”
Jēcis jūtas glaimots un turpina savu domu. Vakar Pēcis iesaistījies nelielā biznesā. Šo nolīguši tirgotāji braucienam uz Lietuvu pēc precēm. Diena karsta, saule pašā zenītā, kad šie šķērsojot Latvijas – Lietuvas robežu, protams, bez īpašiem starpgadījumiem. Bet pēc dažiem kilometriem šos aptur Lietuvas ceļu policija. Pēcis satraukts meklējot dokumentus, bet ceļu policists ar smīniņu sakot, izslēdz gaismas, pie mums gaišāks.
Redzi, uz ceļiem arī visādi gadās, nezini, kurus kungus kad un kā klausīt, bet šis muļķis iedomājies, ka ES tāpat kā pie mums. Šis satraukts domājot, ir vai nav nopelnījis soda punktus.
“Tā jau nu ir, Jēcīt, ar tiem likumiem. To ievērošana un pārkāpēju ķeršana notiek taisni kā medībās. Tāpēc jau tie stāsti un notikumi atgādina mednieku stāstus. Kungiem rokās ir vara un teikšana, tāpēc var pieņemt jebkurus likumus, pavalstniekiem tie pazemīgi jāpilda, jāgaida varas maiņa un jauni likumu grozījumi.”
