Es ilgi, bezgala ilgi neesmu lidojusi ar lidmašīnu, vai četrdesmit gadus. Toreiz, kad biju jauna, un robežas lidot parastam pilsonim sniedzās līdz tā sauktajam dzelzs priekškaram, kas atdalīja kapitālistisko pasauli no mums – Padomju Savienības, lidošana bija mana ikdienas nepieciešamība. Es studēju Pēterpilī, un manas nedēļas nogales bieži piepildīja lidojumi mājās: pēc spēka, pēc mīlestības, pēc Latvijas gaisa… Pēc studiju pabeigšanas likās, ka nekad vairs nelidošu, mana dzīve ritēja uz zemes un ārzemes nelikās aktuālas, bet… nekad nesaki- nekad! Gribēju beidzot apciemot mazmeitu, kas guvusi mājvietu man svešā zemē. Mīļā mazbērna dēļ nekas nav par grūtu, netraucē pat nelielās bailes par pēkšņo Īslandē izvirst sākušo vulkānu.
Lidostas dzīves norises
Metos nezināmajā un tikai mazas satraukuma skudriņas urbināja prātu, kad palieku viena bez pavadoņa pēc muitas kontroles iziešanas plašajā lidostas hallē…Taxi- free zona kā iepirkšanās vieta mani neinteresēja. Biju tikai vērotāja un liela nepraša par lidostas dzīves norisēm. Latviešu valodu gandrīz nedzirdēju. Vai visi latvieši jau būtu projām vai runā citās mēlēs? Labi varēju atšķirt publiku, kas te jutās kā zivis ūdenī no nedaudzajiem biklajiem, kas, atraduši savu iekāpšanas koridoru, pūtināja kājas netālu no starta vietas. Vērību piesaistīja arī kāds vīrs invalīdu ratiņos, kuru pēc muitas kontroles aizstūma uz lidmašīnu pavadonis – asistents. Man liekas, ka viņš brauca ārstēties uz kādu ārzemju klīniku. Redzēju bērnus, kas devās līdzi vecākiem uz laimīgāku zemi nekā Latvija. Varbūt es maldījos, bet man gribējās, lai viņi būtu kā Annas Brigaderes aprakstītais Sprīdītis, kas gan pamēģinās rakt svešajā zemē, bet, kad viņu ,,lāpstas” paliks neasas, svešo zemi rakņājot, un zelta vietā spīguļos tikai malduguns, kas saldēs sirdis, sajutīs tādas ilgas pēc mājām, ka spēs atgriezties jaunā kvalitātē. Tad viņu zināšanas Latviju celtu saulītē un Latvija kļūtu arī par patiesi laimīgo zemi. Negribētos pieļaut domu, ka pienāks pēdējā latvieša aizbraucēja reiss un ,,lidostā pēdējais aizceļotājs simboliski izslēgs gaismu”. Tā skan internetā čatotāju asprātības. Vai tā varētu notikt, ka aiz izceļotāju mugurām uz visiem laikiem aizcirtīsies Latvijas durvis?
Sakarā ar lielo lidmašīnu sastrēgumu Rīgas lidostā Īslandes vulkāna sacelto pelnu dēļ reisā devos ar Balkānu aviokompānija lidmašīna. Tumsnējas ādaskrāsas stjuartes pirms lidmašīnas pacelšanās skaidroja, kā lietot drošības vesti, ja nu kas gadās…Tā kā nesapratu angļu valodu un redzēju tikai darbības, no stjuaršu manipulācijām drošības sajūta neradās. Tas taču nav ne parašuts, ne katakults. Ticēju, ka zem sēdekļa esošo drošības spilvenu nevajadzēs. Pamācības bija tikai psiho profilaktisks pasākums. Kādreiz teica: ,,Turies pie gaisa!” Cits jau neatlika! Lidmašīnas riteņi atrāvās no zemes, uzņemot augstumu, Latvija palika mazāka un mazāka, un drīz vien lidojām pāri citām valstīm un man svešām zemēm. Apakšā mākoņu spilvens, un tiešām redzēju dažas melnas svītras mākoņos. Laikam tie bija tie pelni, par kuriem runāja pa radio nezin cik reizes dienā. Lidojuma laikā stjuartes tirgoja pēc pasažieru pasūtījuma ēdamos un dzeramos, arī šampanieti. Neiedziļinājos, ko visu tur piedāvāja, bet izlēmu iedzert kafiju, jo arī francūzis blakus sēdeklī malkoja aromātisko dzērienu. Vai es sliktāka? Mūsu sazināšanās aprobežojās ar žestu valodu un sasmaidīšanos. Francūzis drīz iegrima savā datorā, bet es lasīju Latvijas presi, kas bija pieejama par brīvu jau iekāpjot. Tā bija mana ceļamaize, svaigas ziņas, kā sveiciens no Latvijas. Lidmašīnas reisos no Rīgas tā aizved drukātās Latvijas avīžu vēstis pasaulē citiem latviešiem.
Latvieši ārzemēs
Nesen, revidējot grāmatu plauktu, atradu 1938.gadā izdotu grāmatu, ko sarakstījis Vilberts Krasnais – “Latviešu kolonijas”. Šī grāmata tagad ir liels retums, un man tā izraisīja nopietnas pārdomas, sevišķi pēc atgriešanās no ciemošanās Nīderlandē. Plašajā sējumā publicēti sīki dati par pasaules valstīm, kurās tolaik dzīvoja latvieši. Minēti pat uzvārdi un profesijas, publicētas daudzas fotogrāfijas. 570 lappusēs atspoguļojas arī savdabīgs informācijas materiāls par aizceļojušajiem, viņu dzīvi. Ne tikai uz tālajiem Austrumiem, Gruziju, Kaukāzu, Rietumsibīriju, Āfriku, Austrāliju, Ameriku, bet minēts un aprakstīts katrs pasaules stūrītis, kur mituši latvieši, kas devušies projām dažādu iemeslu dēļ. Piemēram – Sibīrijā dzīvojošo latviešu skaits minēts 66 tūkstoši, Lietuvā – 23 tūkstoši, bet pat Sahārā dzīvojuši 10 latvieši, savukārt Abesīnijā (Etiopijā) dzīvojis un strādājis ārsts Dzilnis. (Lūk, kādas izsmeļošas ziņas var atrast Vilberta Krasnā apkopotajā sējumā!) Daudzus latviešus vēlāk represiju laikā nodevuši viņu latviskie uzvārdi. Atradu arī ziņas par toreizējo Ļeņingradas apgabalu, kurā 33 vietās mituši latvieši, minētas latviešu skolas, adreses. Šķirstīju un brīnījos: kā savāktas tik izsmeļošas ziņas un kā tas ir pašreiz? Kas reģistrē aizbraucējus, kas zina patieso vai kaut aptuveno emigrantu skaitu? Šādas domas man uzmācās sevišķi pēc ceļojuma. Ar prātojumiem par mūsu aizceļotājiem esmu tikpat kā apsēsta. Gribu izprast, vai tikai pēc peļņas un piedzīvojumu kāres aizceļo enerģiskākie un apdāvinātākie, arī uzņēmīgākie Latvijas cilvēki? Vai tas jau nav gēnos ielikts? Kas notiek ar emigranta kultūras dzīvi, garīgumu, vajadzībām pēc sava – latviskā? Vai kādam no pašreizējās Latvijas valdības nebūtu jāpiedomā, kā atvilināt, atsaukt, piesaistīt aizceļotājus atkal Latvijai, kā celt visas Latvijas tautas, ne tikai savu personisko labklājību? Nepietiks ar Jaunsudrabiņa un citu latviešu klasiķu darbu apnicīgu priekšā lasīšanu un moralizēšanu, ka Latvija ir labākā, skaistākā, mīļākā. Jaunsudrabiņa eseja “Piemini Latviju” nepadarīs dzirdīgas tālumā mītošo ausis. Daudziem ārzemēs mītošajiem latviešu grāmatas un mūsu žurnāli ir tikai makulatūra. Ne ar mūsu tautas tērpiem, dzintara krellēm un latviešu dziesmu mīlestību savējos atturēt! Kurš tad tagad jaunībā pielīp savai zemei? Runāt un rakstīt par šo tēmu vien ir par maz. Vai bērnam šūpulī nav jāliek kāds vēl neaptverams latviskuma brīnums kā kāda pote: vecāku, savas zemes – Latvijas mīlestība – un patriotisms vārda visplašākajā nozīmē? Kā to izdarīt? Vai tas maz iespējams? Uz sienas uzrakstīts visskaistākais un izjustākais sauklis neko nedos!
Kā atgriezt atpakaļ tēvzemē?
Nezinu, kas jādara, lai aizbraucēji sajustu, ka Latvija nenozīmē tikai bērnības atmiņas. Vai ir mūsu jauniešos pārliecība, ka katrs aizbraucējs Latvijai ir vajadzīgs, ka, te atgriežoties, dzīve būs laba, interesanta un pārtikusi, paša roku un prāta radīta? Vai neviens augstās Saeimas deputāts nespēj saredzēt, kā dot izglītību jaunatnei savā zemē vai kā dabūt izglītību svešumā guvušos jauniešus atpakaļ tēvzemē? Tagad visi aizbraukušie krāj savas mītnes zemei materiālos labumus, maksājot nodokļus, kamēr Latvija paliek pustukša un drīz saņems atplēstām rokām lēto darbaspēku no plašās pasaules. Vai tas mūs nebaida? Vai kultūru sajaukumam mēs būsim gatavi, esot mazākumā?
Pārdomas iesāku, minot ciemošanos pie mazmeitas. Viņa jau ceturto gadu ir Nīderlandē, kur studē, dzīvo, kā saka, cilvēka cienīgu dzīvi, arī strādā no mācībām brīvajā laikā. Viņai ir draugs – nīderlandietis, un domas viņa jau labu laiku noformulē man svešā valodā. Viņa ir Eiropas pilsone un pēc noteiktā laika saņems Nīderlandes pilsonību. Viss viņai ir labi! Tomēr mani satrauc doma, ka arī viņa būs Latvijai zudis cilvēks, kuru nevarēs atvilināt mājās ar tukšiem saukļiem, ka vajag atgriezties, jo te bija kārts viņas šūpulis. Un cik daudziem ģimenēs ir līdzīga situācija! Arī tie mani mazbērni, kas vēl ir Latvijā, iespējams gaida izdevību doties projām pāri robežām un uztver dzīvi ārzemēs ar izsaucienu: tur ir forši! Bet es redzēju, ka tur ir jāstrādā tā, kā Latvijā strādāt daudzi ir aizmirsuši un varbūt nekad nav pratuši.
Ko nobeigumā teikt? Atradu iepriekš minētajā grāmatā tik daudz dzejnieku vārdu, atziņu, ka pilnīgi apjuku no visa tā jaukā, kas teikts par Latviju toreiz – pirmās brīvvalsts laikā. Izvēlējos Jāņa Poruka rindas:
Tu prasi, ko pārnesu, māmulīt,
No svešuma piemiņai mājās?
Sirds sāp, viss, ko es mantojis,
Ir nogurums rokās un kājās.
