Diemžēl sabiedrībā, kurā ir problēmas, neizbēgamas ir diskomforta situācijas. Tieši to izjūtam žurnālistu darbā. Nereti tas, par ko rakstām, nav patīkami.
Diemžēl sabiedrībā, kurā ir problēmas, neizbēgamas ir diskomforta situācijas. Tieši to izjūtam žurnālistu darbā. Nereti tas, par ko rakstām, nav patīkami. Turklāt bieži vien jādzird pārmetumi, pat apvainojumi, par to, kā ir uzrakstīts un ka vispār ir uzrakstīts. Daudzkārt piedzīvots, ka par problēmu žurnālistam pastāsta it kā starp citu (kaut gan labi zina, ka korespondents vāc informāciju, tātad veic darba pienākumus). Ar domu – lai nu tas žurnālists raksta vien uz savu atbildību, bet mani (kā informācijas avotu) lai nepiemin.
Te nu ir jāizskaidro, ka modernā žurnālistika nepieļauj iespēju sniegt informāciju lasītājam, neminot informācijas avotu. Ziņa taču nerodas “no zila gaisa”. Kāds to korespondentam ir pastāstījis. Ak, kā dažkārt pēc tam informācijas avotam negribas pašam sev atzīties, ka tā tas ir bijis, jo ir jāuzņemas atbildība par kādas problēmas publiskošanu.
Turklāt uzsverams, ka tas nu ir žurnālista profesijas specifika, ar ko sākt ziņu – ar vispārēju informāciju (tukšu salmu kulšanu) vai ar pašu “sāli”, kas reizēm mēdz būt gaužām rūgta.
Reizēm mums pārmet: jūs avīzē problēmu gribat atrisināt vienā dienā! Nē, negribam. Mums problēmas nav jārisina, ir tikai jāsaasina sabiedrības uzmanība.
Un tomēr diskomforta sajūta pieliek. Un tā ir vajadzīga, jo palīdzēs tikt galā ar negācijām, jo cilvēciski ir vēlēties “no ķezas tikt ātrāk laukā”. Bet vispirms ir jāsaprot, ka “ķeza ir”. Un palīdzēt to saprast ir masu mediju uzdevums.
Žurnālisti cilvēcisko īpašību ziņā augstu vērtē tās amatpersonas, kas “būdamas ķezā”, prot saglabāt pašcieņu un pieklājību attiecībās ar cilvēkiem (tajā skaitā presi, televīziju, radio, ziņu aģentūrām). Tur jau tā lieta, ka, ieņemot augstu krēslu un stāvokli sabiedrībā, cilvēkam jāapzinās savi pienākumi pret masu saziņas līdzekļiem vai “ceturto varu”.
Apvainosimies cits uz citu? Uzvedīsimies kā niķīgi bērni vai tomēr dalīsim atbildību un darīsim katrs savu darbu? Dzīvojot savstarpējos pārmetumos, attīstības nevar būt. Jājautā – vēlamies palikt “problēmu purvā” vai tomēr tikt laukā no tā?
