Intai un Imantam Rumpīšiem no Jaungulbenes pagasta Adulienas 13.augusts ir īpaša diena. Pirms 50 gadiem tieši šajā vasaras dienā viņi svinēja kāzas. Mājās uz galda vāzē joprojām smaržo Gulbenes Pilsētas svētkos dāvinātie ziedi. Inta smejas, ka tas esot viņas līgavas pušķis atkal pēc 50 gadiem. Goda vietā novada domes dāvinātā grāmata un iegūto titulu apliecinošs dokuments.
Viss sākās skolā
Abi iepazinušies Gulbīša vidusskolā, kur 1959.gadā pēc Fizkultūras institūta beigšanas sācis strādāt Imants. Viņš nedaudz palepojas, ka esot studējis trīs augstskolās. Sākumā – tolaik par augsta līmeņa augstskolu uzskatītajā Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, kas 1958.gadā likvidēts. “Studēju Dabas zinību fakultātē ar fizkultūras novirzienu, tāpēc arī mana specialitāte ir anatomijas – fizioloģijas skolotājs. Kad institūtu likvidēja, nezināja, kur mūs – studentus – likt, līdz beidzot izdomāja pārcelt uz Fizkultūras institūtu,” stāsta Imants. Ne katram izdodas augstāko mācību iestādi pabeigt gada laikā, bet Imantam izsniegtajā diplomā ieraksts liecina, ka viņš Fizkultūras institūtā iestājies 1958.gadā un 1959.gadā to beidzis. Valsts sadales komisija jauno speciālistu gribējusi sūtīt uz Kurzemi, bet Imants vēlējies būt iespējami tuvāk Lubānai. “Skatos, sadales sarakstā palikusi tikai Galgauskas astoņgadīgā skola. Parakstījos, bet, atbraucot uz Gulbenes rajonu, par mani jau bija zināms. Varbūt tāpēc, ka savulaik Cesvaines rajona izlasē spēlēju basketbolu un volejbolu un tiku piedalījies sacensībās arī Gulbenē. Uz Galgauskas skolu tā arī nepalaida, bet nosūtīja uz Gulbīti,” atceras Imants.
“Es jau biju priekšā, jo Gulbīša vidusskolā sāku darboties 1957.gadā, lai gan biju beigusi tikai Cesvaines vidusskolu,” sarunā iesaistās Inta. Viņas sapnis bijis studēt angļu valodu, bet vecākiem nebijis tādu līdzekļu, lai meitu varētu palaist uz klātienes studijām Rīgā. Arī neklātienes tolaik nebijis, tāpēc Intas sapnis beidzies vēl nesācies. Citur studēt viņa negribējusi, tāpēc izvēlējusies strādāt skolā.
Tolaik Gulbīša vidusskolā sākuši strādāt vairāki jauni skolotāji. Abu tuvāka iepazīšanās notikusi tikai Imanta 25 gadu dzimšanas dienas svinībās 21.septembrī.
“Jubileju svinējām skolas internātā. Bija galds, dziedājām, mazliet uzdejojām. Tad es sapratu, ka man Imants patīk. Viņā saskatīju daudz ko tādu, ko nebiju pamanījusi, ikdienā kopā strādājot. Laikam jau arī Imantam bija tāpat,” papildina Inta.
Kāzu dāvanā – dzīvoklis
Pēc gadu ilgas draudzības augustā svinētas kāzas. Intai tad bijuši 22, bet Imantam – 25 gadi. “Vīram taču jābūt mazliet vecākam par sievu,” smejas Imants, bet Inta piebilst, ka viņai bijusi ārkārtīgi jauka vīramāte.
Gatavošanās kāzām sākusies ar auduma meklēšanu līgavas kleitai un kurpju iegādi. “Par tādu izvēli, kāda ir šodien, tolaik neuzdrošinājāmies pat sapņot, tiesa, nebija arī tā īsti par ko visu nopirkt,” domīgi saka Inta. Imants papildina, ka laulību gredzeni gatavoti Rīgā. Intas mamma jaunajiem atdevusi savu laulību gredzenu, no kura izgatavoti divi. Gredzenos iegravēti abu vārdi, gads un datums. Būt par vedējiem piekritis toreizējais skolas direktors Arnolds Meņķis ar dzīvesbiedri Leonoru. Pirms tas direktors jau pasniedzis jaunajam pārim kāzu dāvanu – dzīvokli ar divām istabā un virtuvi. Tas tika ierīkots skolas internāta ēkas 2.stāvā.
Gredzenus uzvelk slepus
Laulību reģistrācija notikusi Gulbītī, toreizējā kolhoza “Blāzma” administratīvajā ēkā, kur tagad atrodas Jaungulbenes pagasta pārvalde. Vienkāršo ceremoniju vadījis kolhoza priekšsēdētājs Liepnieks. “Togad 13.augustā lija pamatīgs lietus. Ne man, ne Imantam, protams, automašīnas nebija, tomēr “Agrumu” kolhoza priekšsēdētājs bija atvēlējis savu mašīnu, lai vedēji varētu mūs atvest uz notikuma vietu. Kāzās skolas zāle bija cilvēku pilna,” atceras Inta. Laulību reģistrācijas laikā skanējuši tikai abu apliecinošie “jā” vārdi, bet laulību gredzeni pirkstos neiemirdzējušies. Tolaik tas bijis stingri aizliegts. Nevienam neredzot, Inta un Imants tos kāzu svinību norises laikā viens otram uzvilkuši pirkstā, tumsā sēdēdami uz soliņa. Protams, parka celiņa malā soliņa sen vairs nav, bet katru reizi, kad Inta un Imants dodas uz kādu pasākumu Gulbīša tautas namā garām skolai un pagasta pārvaldei, acis nevilšus uzmeklē to vietu, kur, zelta gredzeniem klusi iešķindoties, sācies abu kopīgais dzīves ceļš jau 50 gadu garumā.
Vienmēr abi kopā
Skatiens, žesti un smaids papildina ikvienu vārdu, ko Inta velta Imantam. Tajos jaušas mīlestība, ko Rumpīšu ģimenē skaļiem vārdiem katru dienu neapliecina, bet dalīšanās mīlestībā ikkatrā kopīgi veiktā darbā un teikumā neko nemaksā. Inta dzīvesbiedru raksturo kā ļoti rūpīgu, precīzu un akurātu. “Mūsu kopdzīvē nav bijis nekā tāda, ko es nevarētu pieņemt. Imanta vaļasprieks ir makšķerēšana. Arī man patīk būt pie dabas. Tagad katru reizi braucu viņam līdzi. Imants vienmēr par mani ir rūpējies un gādājis, lai man būtu labi. Visu mūžu gandrīz vienmēr visur esam bijuši kopā. Nevaru iedomāties, kā tas ir, ka sieva nezina, kur palicis viņas vīrs. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka sānsoļu nav bijis ne man, ne Imantam. Mēs viens otram ārkārtīgi uzticamies un rūpējamies viens par otru,” stāsta Inta. Ja arī kādreiz viņai kaut kas nav bijis pa prātam, Inta Imantam to neslēpusi. “Ja kādreiz kāds cilvēks man saka, ka nodzīvojis daudzus gadus kopā ar otru un ne reizi nav bijusi asāka domu pārmaiņa, tad man šķiet, ka kaut kas vienam no viņiem nav kārtībā,” uzskata Inta.
“Inta ir strādīga un rūpīga. Viņai piemīt viss, kas man ir vajadzīgs. Nekad neesmu pat mēģinājis Intu salīdzināt ar kādu citu. Man nepatīk, kad sāk runāt un filozofēt par mīlestību. Ģimenē galvenā ir saticība, jo tā sevī ietver arī mīlestību un visu pārējo, kas ir vajadzīgs divu cilvēku attiecībām.” Tāda ir Imanta pārliecība. Ne mazāka nozīme ir arī veselībai gan katram atsevišķi, gan abiem kopā. Ja arī tā ir, tad viss kārtībā. Imants nepiekrīt daudzkārt dzirdētajām versijām par to, kad cilvēku attiecības ir ilgstošas, kad – īslaicīgas. “Uzskata, ka vīrs un sieva nevar strādāt vienā kolektīvā, bet mēs viens otru tieši papildinājām,” saka Imants, bet Inta atklāj, ka joprojām kā dārgumu glabā Imanta pirmo dāvanu, kā viņa mīlestības apliecinājumu visam mūžam.
