LETA
Aizvadītās nedēļas televīziju raidījumi liecina, ka Krievijas propagandisti šobrīd ir ļoti optimistiski un pašapmierināti, un diemžēl tam šoreiz ir nopietns pamats. 2023.gads ukraiņiem frontē nebija veiksmīgs. Līdztekus ASV ir beigusies rezervētā nauda palīdzībai Ukrainai, un, kā izteicās ASV Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kirbijs, “nav cita burvju katla, kurā pasmelties”, ja vien Kongress nepieņems jaunu finansējuma paketi. Tāpat Kremlis lolo cerības, ka šā gada ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēs Donalds Tramps, un līdztekus, protams, krieviem ir liels prieks par Eiropas Savienības sašķeltību un tādiem personāžiem kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns un Slovākijas valdības vadītājs Roberts Fico.
Krieviem šoreiz pat nekas nav no zila gaisa jāizdomā. Šī ir tā retā reize, kad viņi, neko nesagrozot, var viens pret vienu izmantot Rietumu vadošos medijus. Proti, jau vairākas nedēļas pēc kārtas pasaules vadošie laikraksti vēsta par to, ka bez Rietumu militārās palīdzības Ukraina karu zaudēs. Krievi savai auditorijai to pasniedz tā, ka jau pašlaik esot skaidrs, ka šīs palīdzības nebūs. Tiesa, tika pieminēta arī apjomīgā Lielbritānijas palīdzība, gan uzsverot, ka tā esot nepietiekama un lūzumu karadarbībā neradīšot.
Līdztekus krievi turpināja attēlot Rietumus kā izvirtības perēkli, ar īpašu baudu klāstot, ka Francijas valdību vadīs gejs un viņa partneris būs ārlietu ministrs. Tāpat jau par anekdoti – tikai ne krievu sabiedrībā – kļuvis Sanktpēterburgas mēra izteikums, ka Krievijas karavīri savām acīm Ukrainā redzējuši dzimumneitrālas tualetes, līdz ar to ļoti labi saprot, par ko viņi karo.
ASV dēmonizēšanai ļoti labi noderēja arī ASV un Lielbritānijas 11.janvāra vakarā un 12.janvāra rītā veiktie gaisa triecieni hutiešu nemierniekiem Jemenā, atbildot uz Irānas atbalstīto hutiešu uzbrukumiem kuģiem Sarkanajā jūrā. Propagandisti steidza paziņot, ka amerikāņi kārtējo reizi uzbrūk “nevainīgām” valstīm, kas atrodas tūkstošiem kilometru tālu no Amerikas robežām. “ASV gaisa uzlidojumi Jemenai ir vēl viens piemērs tam, ka anglosakši pārkāpj ANO Drošības padomes rezolūcijas,” norādīja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova.
“Krievijas mēģinājumi pozicionēt sevi kā mērenības un reģionālās stabilitātes balsi ir viltus, un patiesībā tā uzskata, ka Irānas sabiedroto, tostarp hutiešu, agresija ir kaut kas tāds, ko tā var izmantot savā labā,” par Krievijas nostāju raksta izdevums “Business Insider”. Vairāki starptautiskās politikas analītiķi izdevumam norādījuši, ka plašāks konflikts reģionā novirzītu Rietumu uzmanību no palīdzības Ukrainai, kas arī ir nepārprotams krievu mērķis. Turklāt vēršanās pret ASV un Jemenas triecienu nosodījums krievus vēl vairāk satuvina ar Irānu, kas ir svarīgi agresorvalstij Irānas piegādāto kaujas dronu dēļ.
Vai Rietumi izgāzīsies?
Krievu propagandisti pievērsās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītei trīs Baltijas valstīs, pārāk daudz laika gan tam neveltot. Vien uzsverot, ka Zelenskis bijis nožēlojams un kārtējo reizi “ubagojis” atbalstu. Savukārt no Ukrainas prezidenta vizītes Rīgā tika rādīti kadri, kuros tika apgalvots, ka Zelenska transportēšanai Latvija piedāvājusi vecu netīru mersedesu. Protams, atkal izskanēja pārmetumi baltiešiem rusofobijā.
Savukārt laikraksts “New York Times” raksta, ka “emocionālais ieguldījums Ukrainas karadarbībā gandrīz nekur nav spēcīgāks kā Baltijā, kuras trīs bijušās padomju republikas Aukstā kara beigās pasludināja neatkarību, lai izvairītos no Krievijas varas”. Laikraksts arī norāda, ka laikā, kad citas Eiropas valstis sāk pagurt no nepieciešamības atbalstīt Ukrainu, tieši Baltija ir kļuvusi par Ukrainas atbalsta politisko bastionu.
Krievi tikmēr visu aizvadīto nedēļu ziņoja, ka līdz ar notikumiem Tuvajos Austrumos, tostarp arī Jemenā, visi par Ukrainu ir aizmirsuši. Līdz ar to Krievijai esot visas iespējas piespiest Ukrainu kapitulēt. Kārtējo reizi ar jaunu jaudu izskanēja dažāda kalibra “politologu” un “vēsturnieku” apgalvojumi, ka Ukraina kā valsts esot pārpratums un tā ir jāpievieno Krievijai, kurai tā vēsturiski vienmēr esot piederējusi, kas gan neatbilst patiesībai.
Tajā pašā laikā no Latvijas skatupunkta raugoties, situācija nav iepriecinoša. “New York Times” raksta, atsaucoties uz decembrī publiskoto Eiropas Komisijas veikto aptauju, ka eiropiešu atbalsts Ukrainai papildu finansiālās un militārās palīdzības sniegšanā pagājušajā rudenī, salīdzinot ar vasaru, nedaudz samazinājies. Par to pēc tikšanās ar Zelenski runāja arī Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņaprāt, lai arī visi saka, ka atbalstīs Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams, ir jāmaina politiskais signāls, uzsverot, ka Ukraina tiks atbalstīta līdz pilnīgai uzvarai pār Krievijas imperiālismu.
Ukrainas prezidents pauda bažas, ka gadījumā, ja karš Ukrainā tiks iesaldēts, tad valstis varētu sākt mīkstināt sankcijas un jautāt, kam nepieciešama jauna sankciju pakotne un, piemēram, tribunāls, ja nenotiek aktīva karadarbība. “Ja tiks iesaldēts karš Ukrainā, Krievijai būs laiks sagatavoties revanšam. To nedrīkst pieļaut. Ir jākonsolidē valstu sabiedrības, mūsu plāniem ir jāsakrīt ar mūsu partneru plāniem un iespējām. Tas nozīmē saņemt palīdzību, rēķinoties arī ar partneru iespējām. Detalizētāk Ukrainas mērķus frontes līnijā neesmu tiesīgs komentēt,” teica Zelenskis, piebilstot, ka kara iznākums un valsts atjaunošana pēc kara ir atkarīga no Ukrainas un to atbalstošo valstu vienotības.
Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, tā iegūs pārliecību, ka NATO ir vāja, līdz ar to pieaugs risks, ka agresorvalsts turpinās uzbrukumus starptautiskajai pasaules kārtībai, savukārt norāda ietekmīgā domnīca “Carnegie Endowment for International Peace”. Ja Rietumi pieļaus Krievijas uzvaru, tās apetīte neaprobežosies ar Ukrainu un tā turpinās destabilizēt situāciju dažādos pasaules reģionos, uzskata domnīcas analītiķi.
Franču laikraksts “Le Monde” atgādina, ka pēc Putina decembra lielās preses konferences ir skaidrs, ka viņš necietīs neatkarīgu un suverēnu Ukrainu. Miera sarunas esot iespējamas tikai uz Krievijas noteikumiem. Tas nozīmē, ka Ukrainai jāpaliek Krievijas aizbildniecībā – par tuvināšanos Rietumiem nevar būt ne runas.
Rietumu analītiķi ir vienisprātis – ja starptautiskā sabiedrība ļaus Krievijai uzvarēt Ukrainā, šī valsts iegūs pārliecību, ka var rīkoties, kā vien vēlas, jo Rietumi ir pārāk vāji un sašķelti, lai spētu tai nopietni stāvēt pretī. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka Krievija centīsies savu varu nostiprināt gan Tuvajos Austrumos, gan tā dēvētajos globālajos dienvidos.
Baidenam demence, bet ukraiņi atteikušies no Dieva
Tas, ka Kremļa propagandisti ņirgājas par ASV prezidentu Džo Baidenu, nav nekas jauns. Taču pagājušajā nedēļā parādījās viena interesanta un zīmīga nianse. Proti, krievu ideoloģiskie darboņi klāstīja, ka ASV var “nejauši” izraisīt kodolkaru, jo pieeja “sarkanajai podziņai” ir cilvēkam, kurš sirgst ar demenci un ir neprognozējams, turklāt īsti nespējīgs atbildēt par savu rīcību. Propagandisti it kā ironiski, tomēr pilnā nopietnībā klāstīja, ka Baidenam taču netīšām varot sajukt, kura podziņa jāspiež, lai izsauktu medmāsu un ar kuru var izraisīt kodolkaru.
“Kremlinu” ieskatā šodienas ASV raksturo ar demenci sirgstošs prezidents un aizsardzības ministrs, kurš stratēģiskos jautājumus pārvalda no slimnīcas palātas (atsaukšanās uz aizsardzības ministra Loida Ostina ārstēšanos slimnīcā prostatas vēža dēļ). Propagandisti vēlas savā sabiedrībā radīt iespaidu, ka Krievija ir vienīgā spēcīgā un adekvātā lielvalsts ar stipru prezidentu, kurš spēj garantēt mieru un kārtību pasaulē.
Situācijā, kad Krievijas izraisītais karš “vienkāršos” iedzīvotājus ir novedis pie ekonomiskām grūtībām un daudzās kareivju nāves arī nav noslēpjamas, Kremļa polittehnologi ir atskārtuši, ka vienīgais ceļš, kā ideoloģiski mobilizēt sabiedrību, ir radīt cilvēko pārliecību par Krievijas vēsturisko misiju un cilvēces glābējas lomu. Faktiski misionārisms ir tas, kas satur kopā Krieviju, līdzīgi kā savulaik nacistisko Vāciju.
To savā neprātīgajā monologā apliecināja arī bijušais Tambovas mērs Aleksandrs Kondratjevs, kurš kā brīvprātīgais karojis Ukrainas frontē un apbalvots ar vairākām medaļām. Viņš uzsvēra, ka visa Rietumu pasaule ar Ukrainu priekšgalā ir kļuvusi par “sodomītu perēkli” un to izārstēt var tikai krievu karavīrs. Viņa ieskatā lielākā vēsturiskā kļūda bija tā, ka Krievija pēc Aukstā kara beigām izveda savu karaspēku no Varšavas pakta valstīm, jo tūdaļ pēc tam tās pievērsās nacismam. Savukārt ukraiņi pašlaik izcieš sodu par to, ka ir “nodevuši pareizticību un atteikušies no Dieva”.
Kondratjeva ieskatā Ukraina ir iekļaujama Krievijā. Viņš arī atražoja visu propagandistu klusāk vai skaļāk izteikto, ka viņa valsts ir Padomju Savienība un viņš dzīvo tās lielajā teritorijā ar visām no tā izrietošajām sekām.
Krievus nevienā brīdī nemulsina tas, ka viņi par “vēsturiskajām krievu zemēm” (“исконно русские земли”) dēvē savulaik okupētas teritorijas. Tas būtu tas pats, ja Lielbritānija kādā brīdī paziņotu, ka visi bijušie Britu impērijas valdījumi ir Lielbritānijai vēsturiski piederošas zemes. Lai arī krievi nepamatoti pārmet Rietumiem koloniālu domāšanu, tomēr pati Krievija vēl joprojām uz savām bijušajām kolonijām raugās ar īpašniecisku skatu. Tās nav labas ziņas arī Baltijas valstīm, un tieši tāpēc mūsu uzdevums ir pēc iespējas lobēt militārā atbalsta nepieciešamību Ukrainai.
